Sporta un īpaši pludmales volejbola cienītāji zina, ka šis sporta veids Latvijā ir uz viļņa. Pļaviņa un Šmēdiņa izcīnītās bronzas medaļas, pēc tam pirmo reizi Latvijas vēsturē izcīnīts zelts sezonas pēdējā posmā pasaules kausa izcīņā Polijā izraisīja gluži vai sprādzienu volejbola pasaulē. Latviešu pāris apspēlēja visus pasaulē stiprākos. Kur nu vēl lielāks panākums un popularitāte bērnu vidū, lai pludmales volejbolam pievērstu pastiprinātu uzmanību. Protams, tam ir nepieciešams finansējums. Mūsu premjers Valdis Dombrovskis Londonas Olimpiskajās spēlēs pavadīja 10 dienas, un Latvijas sporta dzīves vadītājiem šķita, ka ir rasta sapratne par papildu 1,4 miljonu latu piešķiršanu. Šos līdzekļus kā prioritārus nākamā gada valsts budžetam bija pieteikusi Izglītības un zinātnes ministrija. Taču jau pirmajā valdības sēdē pēc Olimpiskajām spēlēm tika lemts, ka šos līdzekļus sportam nepiešķirs. Tas Volejbola federācijas prezidentam Almeram Ludvikam un citām sporta jomas amatpersonām izraisīja šoku. Nauda ir nepieciešama gan starptautisku sacensību rīkošanai, kas nebūt nav lēts prieks, gan jauniešiem, lai aizbrauktu uz junioru čempionātiem un uzkrātu starptautisku spēļu pieredzi, gan labu treneru nodrošināšanai. Sportistiem ir jāredz, kā spēlē citviet, jākrāj pieredze un jānovērtē patiesā situācija. Bez visa tā lielais entuziasma vilnis itin ātri noplaks. Dzelzs jākaļ, kamēr tā karsta. Diemžēl realitāte ir skarba un uzvaru skurbumu izdzen ātri. Politiķi solījumus aizmirst, un, kā jau parasti, kultūrai un sportam tiek naudas pīrāga drupačas.
