Kopš Saeimas vēlēšanām ir pagājis tikai nepilns mēnesis, bet jau atklājies, ka daži deputāta amata kandidātu vēlētājiem dotie solījumi bijuši tikai tukši vārdi.
Kopš Saeimas vēlēšanām ir pagājis tikai nepilns mēnesis, bet jau atklājies, ka daži deputāta amata kandidātu vēlētājiem dotie solījumi bijuši tikai tukši vārdi.
Viens no tādiem ir solījums strādājošiem ienākumu nodokli no 25 procentiem samazināt līdz 15 procentiem. Pašlaik parlamentārieši pat negrasās apspriest pakāpenisku šā nodokļa samazinājumu, taču pirms vēlēšanām šādu lēmumu apstiprināja divos Saeimas lasījumos. Tātad jautājums ir pamatīgi apspriests un izdiskutēts. Iepriekšējās Saeimas lielākās deputātu daļas vienprātība, balsojot par nodokļa samazināšanu, it kā ļāva domāt, ka nekādas kļūdas aprēķinos nevar būt, ja jau tik daudz gudru galvu šādu darbību uzskata par iespējamu.
Pēc vēlēšanām nāk atskārsme par kļūdu
Un tad pēkšņi nāca atskārsme, ka ienākumu nodokli tomēr nevar samazināt. To deputāti atklāja tūlīt pēc ievēlēšanas. Pirmās partijas līderis Ainārs Šlesers, kurš pirms vēlēšanām ne tikai deklarēja, ka ienākumu nodoklis jāsamazina, bet arī skandināja, ka turpmākajos četros gados minimālā alga jāpalielina līdz 500 latiem, pēc 7. oktobra televīzijā mazliet kaunīgi atzina, ka notikusi pārrēķināšanās. Tam piekrita arī citi saeimieši. Neviens vairs pat nepieminēja argumentus, ka nodokļu samazināšana palielinās ieņēmumus budžetā, jo cilvēki būs ieinteresēti nodokļus maksāt. Kā izteicās televīzijas žurnālisti, viņi dzirdējuši, ka par ienākumu nodokļa samazināšanu vismaz tuvākajā laikā deputāti nespriedīs.
Solījums bija āķis, uz kura daļa uzķērās
Jāpiebilst, ka šis neizpildītais solījums bija ļoti būtisks, lai liela daļa vēlētāju izšķirtos, par kuru partiju balsot. Un nu ar tādu pašu vienprātību parlamentārieši, no jauna iekļuvuši 100 tautas kalpu vidū, solītā vietā elektorātam parādījuši pigu.
Maigi izsakoties, šādu rīcību var saukt par nekaunību, kas rāda, ka pirms vēlēšanām nekāda kļūdīšanās nav bijusi. Tas bija vēlētājiem apzināti izmests āķis, uz kura, jāatzīst, daļa arī uzķērās.
Tiesa, tagad ir paziņots, ka nākamajā gadā būs paaugstināta minimālā alga, taču šā palielinājuma lielāko daļu aprīs nesamazinātais ienākumu nodoklis. Ir arī solījumi palielināt pensijas. Jādomā, ka šo apņemšanos deputāti gan pildīs, jo, kā liecināja pirmsvēlēšanu aptaujas, ļoti daudzi pensionāri par Tautas partiju balsoja pensiju palielināšanas dēļ. Šo elektorātu valdošā Tautas partija diezin vai vēlēsies zaudēt. Protams, pensijas vajag palielināt, bet, nedomājot par izdevīgākiem nodokļiem strādājošajiem, valdība neapturēs uz Īriju aizbraucošo plūsmu. Turklāt, samazinoties darbaroku skaitam, nākotnē problemātiska var kļūt arī pensiju palielināšana.
Valsts attīstība jāredz kopsakarībās
Pirmsvēlēšanu reklāmas radītā eiforija izgaisusi arī citur. Īpaši meistarīgi reklāmas kampaņu organizēja Tautas partija, veidojot televīzijai raidījumus, kuros par uzlabojumiem vairākās jomās stāsta šo nozaru speciālisti. Tā kā iedzīvotājiem lielā mērā rūp veselības aprūpe, tad par medicīnu stāstīja un rādīja visvairāk. Dzirdējām, kurās slimnīcās uzstādītas jaunas iekārtas un cik lielu finansējumu tā vai cita medicīnas iestāde ieguvusi. Varbūt, ka tas ir tiesa, tikai neviens reklāmklipu veidotājs nepaskaidroja, cik šīs iekārtas ir pieejamas vienkāršajiem cilvēkiem. Vairākas reizes aptiekā esmu redzējis, ka cilvēki palūdz zāles, bet, padzirdot to cenu, atsakās no vajadzīgajiem medikamentiem. Zinu arī gadījumu, kad pensionāre daudzus gadus pacieš sāpes kājā, jo operācijai nepietiek naudas. Šiem cilvēkiem ir vienalga, kādas iekārtas un kur uzstādītas.
Nav izdarīts pats galvenais — uzlabots dzīves līmenis. To savukārt iespējams celt, rūpējoties par visas valsts attīstību kopumā. Latvijā pagaidām tas netiek darīts, jo katra pie varas nokļuvusī partija visvairāk atbalsta tās pašvaldības, kurās pie varas atrodas tās pārstāvji. Tas ir gandrīz kā padomju laikos — jādabū iekšā savējais, tad ceļš būs noasfaltēts un skola uzbūvēta. Šajā ziņā bez grēka nav neviena Latvijas politiskā partija. Nesen “Jaunā laika” pārstāvji vēlēšanu uzvarētājiem pārmeta, ka viņi budžetu dala par labu savējiem. Uz to apvainotie atcirta, ka jaunlaicēni savas varas gados darījuši tāpat. Tas tiesa. Ar tādām metodēm diezin vai valsts ātri attīstīsies. Var jau matemātiski parēķināt, cik ilgam laikam jāpaiet, lai katra partija nokļūtu pie varas un sagrūstu naudu savējiem, bet arī tad nav garantijas, ka līdzekļus dabūs visi novadi, jo dažus vairākus gadus nepārstāv nevienas partijas biedri. Īpaši svarīgi pašreizējo savējo politiku būtu mainīt tagad, kad valsts gatavojas sadalīties daudzos mazos novados. Ja tiešām tā notiks, bet valdošajā koalīcijā lobismam joprojām būs galvenā loma, mēs pirms nākamajām vēlēšanām būsim turpat, kur tagad. Un atkal klausīsimies solījumos, lai pēc tautas kalpu ievēlēšanas rūgti viltos.
