Pagājušajā nedēļā medijos izskanēja šokējoša informācija, ka tiek tiesāta ģimene no Gulbenes novada Rankas pagasta par cietsirdīgu izturēšanos pret bērniem. Vecāki pret savām mazajām atvasēm izturējušies kā pret cietumā ieslodzītajiem. Mazgadīgie bērni turēti ieslēgti istabā, kur gulējuši uz nočurāta izvelkamā krēsla bez segām. Rūpes aprobežojušās ar neregulāru ēdināšanu. Publikācijā minēts, ka notikusi arī fiziska vardarbība. Šokējošā realitāte atklājusies tikai tad, kad jaunākie bērni aizvesti pie ārsta, jo viņiem bija jāsāk apmeklēt bērnudārzs. Tad arī ārsts mazuļiem konstatējis sasitumus, strutojošas brūces un blusu kodumus. Par sociālā dienesta un bāriņtiesas nepietiekamo rīcību vēl vairāk izbrīna fakts, kā pagastā, kurā dzīvo aptuveni 1600 cilvēku, neviens nav pamanījis šo problēmu un par to ziņojis. Bērni gadu esot dzīvojuši ieslēgti istabā. Pagasts taču ir tā vieta, kur visi viens par otru labi zina. Šajā gadījumā secinājums ir viens, apkārtējie ļaudis tālāk par savu degungalu neredz. Domāju, ka šī nav vienīgā ģimene, kurā vecāki vardarbīgi un nežēlīgi izturas pret savām atvasēm. Diemžēl… Bet problēmu būtu daudz mazāk, ja iedzīvotāji, zinot kādu šādu vai līdzīgu rīcību, nebaidītos ziņot atbildīgajām institūcijām, nevis regulāru cietsirdīgu izturēšanos pieņemtu par normālu audzināšanas metodi. Mazie eņģelīši nav pelnījuši savu bērnību pavadīt tādos apstākļos, kā var redzēt drūmākajās filmās cietumniekus. Bērni – tas ir īsts brīnums un mūsu nākotne. Un galu galā viņi taču neizvēlas savus vecākus.
