Vinnija Pūka mīļākā diena ir šodiena. Tik vienkārši skan, taču cik daudz no mums novērtē šo dienu, cilvēkus līdzās? Arī es neesmu nekāds izņēmums, tāpat kā jūs, aizbildinos ar ikdienas steigu, nogurumu, darbiem. Attaisnojumus var izdomāt sazin kādus, tie neaptrūksies.
Apstāties un padomāt lika divi notikumi aizvadītajā nedēļā. Kādas sievietes sirds pārstāja pukstēt, jo slimība izrādījās stiprāka. Darba darīšanās devos uz SIA “Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīca” pie vecajiem ļaudīm, kurus apciemoja mazie draugi no bērnudārza “Pīlādzītis”. Kāda tantiņa, kurai drīz būs simts, acīs skatoties, man teica, ka viņa visvairāk gribētu sagaidīt tādu dienu, kad varētu pavērt durvis un iet uz visām debess pusēm. Sirds sažņaudzās, nezināju, ko atbildēt un joprojām sevī meklēju atbildi.
Muļķe es, man ir tāda iespēja, bet to neizmantoju. Arī daudzi no jums. Dīvaini iekārtots, ka mēs protam kaut ko pa īstam novērtēt tikai tad, kad esam saslimuši vai kad kāds nomirst. Šī nav mācība, bet atgādinājums par to, ka mums neatkarīgi no ieņemamā amata, sociālā statusa krūtīs pukst sirds un kamēr vien tā ir, mēs elpojam, jūtam un mīlam – dzīvojam.
No pārlasītajām atziņām vienu atļaušos citēt: “Es lūdzu Dievam daudzas lietas, lai varētu priecāties par dzīvi, bet Viņš iedeva dzīvi, lai es varētu priecāties par daudzām lietām.” Un tamdēļ jums, mīļie, vēlu daudz nesteidzīgu mirkļu un tādu reižu, kad aizvien biežāk izdzirdēšu jūs sakām – mana mīļākā diena ir šodiena. Lai izdodas!
