Orientēšanās sporta entuziastiem Smiltenē ir veicies, uzskata kluba “Azimuts” vadītājs Aldis Lapiņš.
Orientēšanās sporta entuziastiem Smiltenē ir veicies, uzskata kluba “Azimuts” vadītājs Aldis Lapiņš.
Vispirms jau gluži vai ideālais ģeogrāfiskais stāvoklis, labi apvidi ar spēcīgu reljefu pie Niedrāja ezera, ar mežiem, sīkreljefu, purviem Brantos, stāvās Nigras nogāzes Blomes apkārtnē — tas viss iepaticies gan galvaspilsētas, gan arī mūsu sportistiem, tāpēc šeit notiek tik daudz valsts mēroga sacensību.
Pateicoties šiem lielajiem mačiem, līdztekus notikusi orientēšanās sporta attīstība Smiltenē. 1976. gada septembrī Tepera – Niedrāja mežos notika Latvijas Grand Prix trīsdienu sacīkste. Bija paredzēts, ka mačos tiks izmantota krāsaina karte, tomēr tehniskas kļūmes ieviesa izmaiņas un krāsainu karti varēja izmantot tikai 1977. gadā.
Šīs sacensības un karte devusi kolorītu ieguldījumu orientēšanās sporta attīstībā smilteniešiem un arī pārējiem Valkas rajona sportistiem. Otrreiz Grand Prix Smiltenē notika 1986. gadā, jau ar jaunām kartēm. Tam sekoja kārtējā izaugsme. Lūk, skaitļi: 1972. gadā I sporta klasi iegūst trīs vīrieši un viena sieviete, 1977. gadā — I sporta klase trīs sievietēm, savukārt četri vīri kļūst par sporta meistara kandidātiem.
Pirmais mūsējo sporta meistara kandidāts ir Aldis Lapiņš, kurš šo titulu iegūst 1975. gadā. Septiņdesmito gadu beigās smilteniešiem ir arī pirmais PSRS sporta meistars — šos normatīvus, dienot armijas sporta bataljonā, izpildīja Guntars Puntulis. Krietni vēlāk, 1988. gadā, par vienīgo sporta meistari kļūst smilteniete Ineta Lapacinska (tolaik Loža). Viņa šo normatīvu izpildīja Krievijā, Arhangeļskas apkārtnē, PSRS lauku sporta biedrību mačos pārstāvot Latvijas sporta klubu “Vārpa”.
1987. gadā par otro sporta meistaru kļūst valcēnietis Ēriks Ūdris. Jāpiebilst, ka diemžēl sporta “grādi” šobrīd orientieristiem vairs netiek doti un meistarības izaugsme ir paša sportista ziņā.
Laika gaitā var vērot sportistu aktivitātes pieaugumu. Ja 1967. gadā labākie orientieristi startē tikai četrās sacensībās, 1972. gadā jau līdz 18 mačiem, tad 1977. gadā — vairāk nekā 50 sacensībās vienas sezonas laikā. Bet šā sporta veida ziedu laikos — no 1980. līdz 1985. gadam — Dainis Ozols un Aldis Lapiņš pamanījās vienā sezonā noskriet pat līdz 90 sacensībām.
