Kad uzņēmējs, kokapstrādes uzņēmuma “Vudlande” īpašnieks Māris Zālītis savulaik nopirka īpašumu “Helēnas” Launkalnes pagasta Rauziņā, viņam jau tad bija redzējums, kādu šo pirmās Latvijas brīvvalsts laikā iekopto, bet mūsdienās nolaisto viensētu izveidot, lai pašam un ģimenei tur būtu patīkami dzīvot.
Par jebkurām mājām var teikt, ka tās, tāpat kā Rīga, nekad nebūs gatavas, tomēr šobrīd “Helēnās” viss ir tādā kārtībā, ka beidzot to saimnieki Māris un Mudīte piekrita Launkalnes pagasta pārvaldes aicinājumam piedalīties konkursā “Smiltenes novada sakoptākais īpašums 2107”, ko sarīkoja Smiltenes novada dome.
Rauziņai piešķir īpašu šiku
Konkursa komisijas vērtējums ir ļoti atzinīgs. “Helēnas” ir atzītas par uzvarētāju nominācijā “Sakoptākā viensēta Smiltenes novadā 2017” (otrs uzvarētājs šajā nominācijā ir “Krampīši” Palsmanes pagastā, un par šo viensētu “Ziemeļlatvija” savulaik jau rakstījusi).
“Helēnas” atrodas plašā un ainaviskā vietā, ko veiksmīgi papildina kopts zāliens, uzstādināts ezers un arkveida tilts no laukakmeņiem. Pagalmā goda vietā mastā plīvo Latvijas valsts karogs. Garām dzīvojamai mājai nogāzē plūst Rauzas upe, līdz kurai ir jānoiet tikai daži soļi pa nopļautu zālīti, pie viena aplūkojot saimnieku iestādītos dažādu sugu jaunos kociņus.
“Šī saimniecība mums, vērtētājiem, ir patīkams pārsteigums,” atzīst sakoptības konkursa vērtēšanas komisijas pārstāve, Smiltenes novada domes speciāliste Agija Kukaine.
Viņa uzteic gan “Helēnu” ainavisko plašumu, gan sakopto upes krastu, gan balto sētu gar visu lielo īpašumu, kas gan nav gluži raksturīga latviešu viensētai, taču labi papildina ainavu, to izceļot.
“Šajā viensētā viss ir gaumīgi ierīkots. Priecē, ka saimnieks rūpējas par ozoliem. Šķiroties viņš mums bilda, – ir kaut kas dzīvē jādara, lai tā nebūtu bezvērtīgi nodzīvota,” teic Agija Kukaine.
Rauziņa, kur atrodas “Helēnas”, ir sena apdzīvota vieta Launkalnes pagastā. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā šeit atradās papes fabrika. Mūsdienās par to atgādina dambis ar uzstādinātu ezeru, cauri kuram plūst Rauzas upe. Kādreiz šajā pusē bija arī gana daudz viensētu: tās pašas “Helēnas”, tad vēl “Sausnītes”, “Dolāri”, “Vārpas”, “Mežozoliņi” un citas, savās zināšanās dalās “Helēnu” saimnieks Māris, kurš izpētījis Rauziņas vēsturi.
Mūsdienās Rauziņā cilvēku palicis maz. Arī apdzīvotu īpašumu šeit ir maz – “Helēnas” ir viens no retajiem. Taču, pateicoties Mārim, gan pašā Rauziņā, gan tās tuvumā nejūt to skumjo pamestības elpu, kāda uzvējo citviet laukos, kuru ainavu veido vecas, brūkošas mājas vai kolhozu laiku fermu un citu objektu grausti. Rauziņa izceļas ar savu sakoptību un vēl ar kādu faktu, – tās tuvumā atrodas Mārim Zālītim piederošais kokapstrādes uzņēmums “Vudlande”, kas dod darbu vidēji 75 cilvēkiem un kura apgrozījums aizvadītajā 2016. gadā bija pavisam tuvu 15 miljoniem eiro.
Skaistumu saredzēja,
kad tā vēl nebija
No darba līdz mājām Mārim ir pavisam tuvu – pāris minūšu brauciens. Uz “Helēnām” ved divi piebraucamie ceļi. Tuvākais ir gar ezeru. Šā ceļa malā plašajā zālienā Māris izveidojis ozolu aleju – iestādījis pie selekcionāra iegādātus dažādu šķirņu ozoliņus – pavisam 21 – sava dēla piemiņai, kurš pats tos augam vairs neredzēs.
Arī citur “Helēnu” pagalmā aug jauni kociņi, kuriem blakus zarus pleš vareni ozoli, ko iestādījuši māju iepriekšējie saimnieki.
Kad Māris nopirka šo īpašumu, tur zeme bija aizaugusi, māja – nolaista, ezers ūdens līmeņa svārstību dēļ aizaudzis ar ašķiem un citām zālēm tik ļoti, ka tur ganījās stirnas, novērtējot labu labo “ēdienkarti”.
“Jau tad, kad iegādājos šo īpašumu, man bija skaidrs, ka te varētu nākotnē būt ļoti skaista, sakopta vide un skaista mājas vieta,” izrādot “Helēnas,” atklāj saimnieks. Viņam būtiski ir tas, lai apkārt būtu plašums, un tas arī ievērots apstādījumu plānošanā. To nav daudz – tās dažas puķu un košumkrūmu dobes un koki ir akcenti zālienā, nevis ainavas dominante.
Kad uz “Helēnām” atbraukušas apzaļumošanas speciālistes, tad taujājušas Mārim, kas viņam te visu plāno, jo bijis redzams lietpratēja darbs. “Atbildēju, – es pats pa lielam, izņemot dobes. Taču ainavu arhitekts neesmu, tādā skolā neesmu gājis,” viņš smaida.
Savukārt dobju plānojumu izveidojusi Palsmanes pagasta viensētas “Krampīši” saimniece Ināra Krūmiņa. “Viņas vīrs pie manis strādāja, tā arī sapazināmies. Ināra ir enerģiska, piedāvājās palīdzēt. Izrunājām, izplānojām, es nofinansēju, un viņa izveidoja,” atceras Māris.
Jāpiebilst ka “Krampīši” jau ir plūkuši laurus vienā no iepriekšējiem Smiltenes novada sakoptības konkursiem, un tagad uzvarējuši atkal, šoreiz kopā ar “Helēnām”.
Apstādījumu dobes “Helēnās” patiesi ir skaistas un gaumīgas. Viena no dobēm izceļas ar Smiltenes novada ģerbonim raksturīgajām krāsām – tajā aug dzeltenas samtenes un zilas lobēlijas.
Aiz šiem apstādījumiem, aiz sētas tālāk ir jaunais mežs, vēl pavisam maziņš. Bijušā grants karjera vietā Māris iestādījis priežu jaunaudzi. Zeme tur esot neauglīga – smilšmāls, nekam citam nederot.
“Helēnās” ir padomāts arī par atpūtas stūrīšiem jaunākajai paaudzei. Rotaļu namiņš šobrīd ir piemērotākais četrus gadus vecajai Sofijai Marijai. Jaunākajam “Helēnu” iedzīvotājam Markam Markusam ir 10 mēneši, un līdz tādām rotaļām viņam vēl jāpaaugas. Savukārt Ārim ir jau 16, un viņš ir labs palīgs saimniecības darbos, piemēram, ir atbildīgais par zāles pļaušanu pie mājas.
Mārim pašam vismīļākā vieta “Helēnās” ir pie ezera. Viens no viņa vaļaspriekiem ir makšķerēšana, un ezerā pie mājas ir, ko ķert. “Visas Latvijā sastopamās zivis,” smaidot teic saimnieks, “brekši, karpas, līņi, raudas, ruduži, asari, līdakas, arī amūri, kas ēd zāli un sargā ūdenskrātuvi no aizaugšanas.”
Vēl Māra vaļasprieki ir kalnu slēpošana, riteņbraukšana un citas sportiskas aktivitātes. Ģimene kopā ceļo uz kalniem. Taču vislabākā vieta, kur atpūsties no ikdienas darba, Mārim ir viņa mājas, “Helēnas”.
Sakopj gan savu māju,
gan savu uzņēmumu
Braucot uz “Helēnām” no Vidzemes šosejas puses, sanāk braukt garām Mārim piederošajam uzņēmumam “Vudlande” un nevar nepamanīt, ka arī tā apkārtne ir sakopta. “Sakoptā vidē ir vieglāk strādāt, un arī darbs tad ir kvalitatīvāks,” uzskata uzņēmējs.
SIA “Vudlande” ir dibināta 1994. gadā. Savulaik uzņēmumam bijuši dažādi līdzīpašnieki, arī ārzemju investori, taču tagad tā pilnībā ir vietējā uzņēmējsabiedrība un pieder Mārim Zālītim.
SIA “Vudlande” darbības virzieni ir mežizstrāde un kaltētu, ēvelētu zāģmateriālu ražošana (pamatā ēku būvniecībai). Lielākais noieta tirgus ir Lielbritānija. Par savu stipro pusi uzņēmums atzīst piemērošanos pircēju vajadzībām un specifisku zāģmateriālu sagatavošanu, to dažādību un augsto kvalitāti.
SIA “Vudlande” ieguldījumu Smiltenes novada izaugsmē (radītās darba vietas un maksājumus pašvaldības budžetā) novērtējusi arī Smiltenes novada dome. Pašvaldība savā īpašumā no Satiksmes ministrijas bez atlīdzības pārņēmusi agrāk valsts nozīmes autoceļu ar grants segumu “Vidzemes šoseja – Lauciņi”, kas ved garām SIA “Vudlande”, ar mērķi šo ceļa posmu pārbūvēt un noasfaltēt, līdzīgi, kā tas Launkalnes pagastā noticis līdz citam kokapstrādes uzņēmumam SIA “Smiltene Impex”. “Ziemeļlatvija” jau agrāk rakstīja, ka ceļa posms gar SIA “Vudlande” nav tajā labākajā stāvoklī un uzņēmums to par saviem līdzekļiem valstij (tagad pašvaldībai) regulāri palīdz uzturēt un salabot, lai netiktu bojātas automašīnas.
Zinātāji uzteic Māri par to, ka viņam ir saimnieka pieeja visās lietās, ko viņš dara, apsaimniekojot savus īpašumus, tai skaitā mežus ar domu, lai no tiem atdeve būtu arī nākotnē. Tāpat viņam ir svarīgi, lai īpašumi būtu sakopti.
Viens no Mārim piederošajiem īpašumiem ir Smiltenē, Atmodas ielā, tai skaitā māja, kur savulaik atradās Smiltenes Centra vidusskolas sākumskola. Uzņēmējs pasūtījis ēkas tehniskā stāvokļa novērtējumu un pēc tā secinājis, ka ēka ir tādā stāvoklī, ka tā būs jānojauc.
Savukārt taujāts, kā biznesā darboties tā, lai gūtu panākumus, Māris smej, ka vajadzīgas trīs lietas – čujs, ņuhs un poņa, bet jau nopietnāk piebilst, ka uzņēmējdarbībā ir jādomā tālredzīgi.
“Latviešiem diemžēl ir tā, ka vajag nevis ilgtermiņā, bet īstermiņā. Taču pelņa ir jāiegulda attīstībā. Ir cilvēki, un tādu ir daudz, kuriem bijusi nauda, bet kuri nav pratuši ar to rīkoties, un šodien viņi strādā pie kāda, kurš tāpat savulaik sācis biznesu,” saka Māris.
Tad, kad savulaik, deviņdesmito gadu sākumā, vajadzējis izdomāt, kādu uzņēmējdarbību attīstīt, Māris izpētījis, ko Latvijā vispār darīt, un par vienīgo reālo resursu atzina mežu. Piemēram, lauksaimniecība tajā laikā nevienam neesot bijusi vajadzīga, lauki auguši ciet.
Izvēle darboties mežizstrādē un kokapstrādē ir attaisnojusies, un SIA “Vudlande” pakāpeniski no pusotra miljona liela apgrozījuma gadā izaugusi līdz uzņēmumam ar teju 15 miljonu lielu apgrozījumu.
Laimes lāci negaidiet;
tāds nenāks
Kad savulaik Māris pabeidza Smiltenes 29. profesionāli tehnisko vidusskolu un ieguva ceļinieka izglītību, par to, ka kādreiz būs uzņēmējs, neesot pat domājis. Tas bija padomju laiks, un privātā iniciatīva bija gandrīz tabu tēma.
Augstāko izglītību – profesionālo bakalaura grādu uzņēmējdarbībā – Māris ieguvis mūsdienās, studējot Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā.
Kaut arī savulaik jaunībā ar vecākiem tēva darba dēļ (viņš strādāja uz torņa pacēlāja) dzīvojis dažādās pilsētās – dzimtajā Smiltenē, Valkā un Alūksnē –, Māris par sevi saka, ka ir smiltenietis. Viņam rūp, kas notiek Smiltenes novadā, tāpēc arī šogad piekritis kandidēt pašvaldības vēlēšanās partijas “Vienotība” sarakstā (“Vienotības” saraksts Smiltenes novadā ieguva tikai divus deputāta mandātus, un Māris palika otrais aiz svītras).
Māris piekrīt tam, ka pašvaldības lēmējvarā uzņēmēji var dot vērtīgu pienesumu, jo domā racionāli.
“Ir mums novadā daudz spēcīgu uzņēmēju, bet viņi, kā jau latvieši, ir kautrīgi, – “ko tad es”, bet neviens cits, kāds laimes lācis, viņu vietā te nenāks. Mums pašiem jāveido un jāattīsta vide, kurā dzīvojam. Un pareizi jāiegulda pašvaldības budžeta nauda, lai tā ilgtermiņā nestu labumu.
Mūsu novads ir pietiekami turīgs, lai varētu iet uz priekšu un attīstīties. Vienīgi pietrūkst dzīvojamā fonda, taču arī novada dome to atzīst. Mums būtu vairāk jauno speciālistu, ja mēs viņus varētu nodrošināt ar dzīvokļiem,” domā Māris.
Uzņēmējs arī piekrīt citu kolēģu viedoklim, ka atrast labus speciālistus ir teju nereāli.
“Ja man tagad vajadzētu atrast metinātāju, virpotāju, mehāniķi vai mehatroniķi, es domāju, tā ir neiespējamā misija. Latvijā bezdarba nav. Ir bezdarbnieki, pat profesionāli. Ja uzņēmumā ir jākāpina apgrozījums, tas jādara uz tehnoloģijām. Uz speciālistiem nav ko cerēt. Labi, ka man viņu ir tik, cik ir, un par viņiem esmu priecīgs,” savu kolektīvu uzteic “Vudlandes” īpašnieks.
VIEDOKLIS
Māris Lazdiņš, Launkalnes pagasta pārvaldes vadītājs:
– “Helēnas” konkursam pieteica Launkalnes pagasta pārvalde. Tāda doma bija jau agrāk, pirms kādiem trijiem gadiem. Jau toreiz uzrunāju “Helēnu” saimnieku Māri Zālīti, bet tad viņš atteica – vēl neesot viss tādā kārtībā. Uzaicinājām atkārtoti šogad, sakot, ka reiz tas jādara un jāparāda citiem, kā dzīvo. “Helēnas” ir viena no tādām saimniecībām, kura godam var pārstāvēt mūsu pagastu un visu novadu sakoptības konkursā. Māris saimnieko ar kārtības mīlestību. Visu, ko viņš dara, izdara tā, lai otrreiz pirksts nav jāpiedur. Saved kārtībā visus īpašumus, ko iegādājas. Nākamgad, ja līdz tam būs noasfaltēts ceļš, domājam sakoptības konkursā pieteikt Māra uzņēmumu “Vudlande”.
