Smiltenē 1909. gadā tika dibināta pirmā vidējās izglītības iestāde – Tirdzniecības skola, tur mācījās 100 skolēnu. Jau pēc gada skolēnu skaits bija 156. 1921. gadā, kad skola kļuva par Smiltenes vidusskolu, tur izglītojās jau 408 skolēni. Vislielākais skolēnu skaits – vairāk nekā 1100 – bija tolaik, kad Smiltenes ģimnāzijā vēl mācījās arī sākumskolas, 1.-6. klašu, skolēni. Tā, piemēram, 2000./2001. mācību gadā bija 1249 audzēkņi, bet šajā mācību gadā, kad ģimnāzijā ir 7.-12. klases, – 545 skolēni. Gatavojoties ģimnāzijas jubilejai, tiek vākti un apkopoti dažādi materiāli. Ļoti interesantas ir fotogrāfijas. Senākās no tām ir attiecināmas uz skolas pirmsākumiem. No nodzeltējušajām simtgadīgajām fotogrāfijām mūsos noraugās ļoti nopietni, nosvērti jaunieši. Viņiem ir gludi saķemmēti mati, meitenēm mugurā ir tumšas kleitas ar baltām apkaklītēm, melnas zeķes, bet puišiem – melnas bikses un svārki. Neviens nesmaida. Ielūkojoties viņu sejās, šķiet, ka tā laika skolēni bijuši ļoti mērķtiecīgi un atbildīgi. Viņi ir arī ļoti aktīvi piedalījušies sabiedriskajā dzīvē. Lūk, pretnikotīna pulciņa fotogrāfija, te kociņu stādīšana Meža dienās, te kāda labdarības akcija un teātra pulciņš pēc kārtējās izrādes… Tā laika ģimnāzijas absolventi atceras, ka ar lepnumu nesuši ģimnāzista vārdu, jo šajā skolā varēja mācīties tikai labākie. Ģimnāzista nosaukums lika strikti ievērot arī uzvedības normas pilsētā, jo jebkuru ģimnāzijas skolēnu varēja tūlīt atpazīt pēc formas cepures: sākumā tās bija tumši sarkanas ar baltu svītru, vēlāk – zilas. Puišiem bija cepures ar nagu, bet meitenēm – beretes. Arī vēlāk, padomju laikos, bija obligāta skolas forma, taču tāda pati tā bija arī citās skolās. Daudzi tā laika skolēni atceras tumši zilos vienādos uzvalkus zēniem un tādas pašas krāsas svārkus meitenēm, kad ikdienā tika vilktas blūzes ar pelēku rūtiņu, bet svētkos – baltas un matos meitenēm baltas kaprona lentes. Kāds gan ir šodienas ģimnāzists? Šo jautājumu pētīja 8.c un 8.d klašu skolēni. Smiltenes ģimnāzijas skolēns ārēji ne ar ko neatšķiras no citu pilsētas skolu audzēkņiem, jo skolas formas nav ieviestas un populārākais apģērbs skolēnu vidū jau ilgāku laiku ir džinsi, kāds košāks krekliņš vai džemperītis un sportiska stila apavi.Šodienas ģimnāzists labprāt dodas uz skolu, jo tā ir vieta, ko daudzi min kā savas otrās mājas. Skolā tiek pavadīta aptuveni trešdaļa dienas, un šajā laikā skolnieks mācās vai cenšas to darīt, dažreiz nemācās, ēd, sporto, satiekas ar draugiem, veido attiecības, risina problēmas, piedalās skolas pasākumos un tos organizē, domā…Par sevi skolēni daudz nedomā, bet vairums sevi uzskata par pozitīviem, interesantiem un dzīvespriecīgiem cilvēkiem. Uz jautājumu, kas tad vispār ir skolēns, tika saņemta viennozīmīga atbilde: „Skolēns ir tas, kam jāmācās skolā un jāiegūst zināšanas!” Protams, katram skolēnam piemīt gan pozitīvās, gan ne tik labās īpašības. Ģimnāzista ideāls, skolēnuprāt, ir raksturojams šādi: ar izteiktu atbildības sajūtu,inteliģents un sabiedrisks,pieklājīgs un izpalīdzīgs,līdzjūtīgs un tolerants,spēj sastrādāties ar citiem un atzīt savas kļūdas,pašpārliecināts, bet ne augstprātīgs,radošs un pozitīvi domājošs,ar plašu redzesloku un racionālu domāšanu,rūpējas par savu izskatu un higiēnu,mācās pēc savām spējām,ar labu humora izjūtu. “Mūsdienās skolēnam ir jābūt centīgam, mērķtiecīgam, čaklam, godīgam un pateicīgam par to, kas viņam ir dots; ir jābūt vēlmei savā dzīvē kaut ko sasniegt un par kaut ko kļūt,” – tā spriež ģimnāzisti. Kā rakstura „nepilnības” visbiežāk tiek minēta nerātnība, nepaklausība un slinkums.Skolēni domā, ka ģimnāzijas puišus no citu skolu audzēkņiem atšķir „mīlīgs acu skats, sportiskums un stila izjūta”, bet ģimnāzistes „izceļas ar žilbinošu smaidu, intelekta atblāzmu mirdzošajās acīs, lepnu stāju un vingru gaitu”. Par savu skolu ģimnāzistu domas reizēm ir pretrunīgas: “Skola = savējie.” „Jautra padarīšana, vienīgā lieta, kas traucē, ir tā, ka skolotāji liek mācīties.” „Vieta, kur es pilnveidojos.” „Skola ir kā banāns, kur zināšanas tiek mizotas, lai nonāktu līdz dzīves gudrībai – saldumiņam.” Skola vienmēr lepojas ar saviem audzēkņiem, kas guvuši panākumus mācību priekšmetu olimpiādēs un konkursos, projektos, veikuši pētījumus un veiksmīgi uzstājušies konferencēs. Tā šajā mācību gadā 96 skolēni piedalījušies mācību priekšmetu olimpiādēs rajona un republikas mērogā. Vienpadsmito klašu skolēni izstrādājuši 50 zinātniski pētnieciskos darbus.“Katram cilvēkam ir jāatrod savs ceļa sākums, ar ko šo dzīvi sākt. Smiltenes ģimnāzija ir mana ceļa sākums, kur sākas mana lielā atbildība par savu dzīvi. Skolēni ir daļa no Smiltenes ģimnāzijas, viņi ir tie, kuri veido šo sabiedrību, – ”domājot par savu vietu un nozīmi skolas vidē, savu viedokli pauž vecāko klašu ģimnāzisti. Skolā katru gadu notiek skolēnu pašpārvaldes vēlēšanas, tiek kronēts prezidents. Paši skolēni ir tie, kuri organizē un vada skolas pasākumus. Nezūdošas ir arī Smiltenes ģimnāzijas tradīcijas, kā, piemēram, Latvijas valsts svētku svinības ar dzimšanas dienas kliņģeri aerobikas festivāls, kas pulcē lielu dalībnieku un skatītāju pulku, konkurss „Ģimnāzists un ģimnāziste” un citas.Lielākā daļa ģimnāzijas skolēnu ir aktīvi arī ārpusskolas nodarbībās. Tradicionāli tā ir „Ieviņa” un „Lido”, kur lielākā daļa dalībnieku ir Smiltenes ģimnāzijas skolēni, puišiem populāri ir futbola, hokeja un basketbola treniņi, netrūkst arī savu mūziķu, mākslinieku un aktieru. Katra diena skolā ir savādāka un arī skolēni tādi ir. Tā tas bija 20. gadsimta sākumā, un tā būs vienmēr. Varbūt pēc 100 gadiem tā laika skolēni arī pētīs ģimnāzijas vēsturi. Viņi aplūkos šā laika fotogrāfijas un nodomās, ka šie smaidīgie, atraktīvie, radošie un dzīvespriecīgie ģimnāzisti bija laimīgi savā skolā. 8. un 11. klašu skolēnu domas apkopoja skolotājas Mārīte Rainbaha un Elita Tilčika
