Latvijai ir vairāki datumi, kuros valsts karogi tiek izlikti ar sēru lenti. 25. martā un 14. jūnijā dodamies nolikt ziedus pie pieminekļiem 1949. un 1941. gada staļiniskajās represijās bojā gājušo piemiņai, bet 17. jūnijā atceramies dienu, kad 1940. gadā, Latvijā ienākot PSRS okupācijas karaspēkam, zaudējām brīvību. Savukārt 23. augusts Latvijas vēsturē ir ierakstīts kā staļinisma un nacisma upuru piemiņas diena. Šajā datumā 1939. gadā tika parakstīts bēdīgi slavenais Molotova – Ribentropa pakts, kurā lielvaras mūsu valsti nolēma mūžīgai kalpībai, neprasot mūsu viedokli. Tas tomēr nepiepildījās, un 1990. gadā Latvija atguva brīvību.
Latviešu spēks bija garā stipros cilvēkos. Viņu garaspēks bija noteicošais faktors, kas ļāva izdzīvot un izturēt visdrūmākos laikus, saglabāt mūsos latvietību un sapni par brīvu Latviju, kurā vairs nebūtu jābaidās naktīs no klauvēšanas pie durvīm un par katru neapdomīgi izrunātu vārdu. Tagad mēs noliekam ziedus pie pieminekļiem, apzinoties, ko vecākā paaudze pārcietusi, bet diezin vai spējam līdz galam iedomāties, ko šie cilvēki pārdzīvojuši
Runājas ar puķēm un raksta dzeju Nesen paziņu lokā dzirdēju aizraujošu kādas sievietes, tagad pensionētas skolotājas dzīvesstāstu. Mums to izstāstīja viņas draudzene. Tādus likteņa līkločus cilvēka dzīvē diezin vai izdomātu pat talantīgs rakstnieks. Stāsts mani tā iespaidoja, ka nolēmu pats satikties ar Strenčos dzīvojošo bijušo skolotāju Āriju Tīmani.Savos 84 gados Ārijas kundze joprojām jūtas gluži mundra un labprāt dalās atmiņās par mūžā piedzīvoto. Kad vēlos uzzināt, kā šo mundrumu viņa spēj sevī uzturēt, Ārija ar humoru nosaka: “Es aprunājos ar puķēm mājā, un tās mani uzmundrina. Šogad gan man ir pagrūti nokļūt līdz verandai, kur to ir visvairāk, bet viņas mani tāpat jūt.” Dzīvesprieku viņai sniedzot arī rīmju rakstīšana. Ā. Tīmanei ar dzejoļiem ir pierakstītas daudzas klades. Vārsmas sacerētas par visu, ko redz apkārt.Stāstot par savu dzīvi, Ārijas kundze apliecina, ka viņai visu mūžu klāt ir stāvējis sargeņģelis. Ja tā nebūtu, tad, iespējams, mēs ar viņu vairs nevarētu sarunāties. “Manas dzimtas saknes meklējamas Vijciemā. Mūsu māju “Vēžnieki” sen vairs nav, bet pēc atmiņas esmu uzzīmējusi tās vietas karti, kur atradās mūsu sēta. Varbūt kādreiz kādu tā ieinteresēs. “Vēžnieki” bija pieskaitīti pie tā saucamajām vecsaimniecībām. Vecāki to bija padarījuši par skaistu lauku sētu, un varbūt tieši tādēļ viņiem par to nācās ciest,” spriež Ārija.
Pārtrauc mācības, lai gāztu kokusViņas skolas laiks sakrita ar Otrā pasaules kara notikumiem. “Vidējo izglītību ieguvu pie divām varām. Vienā mācību gadā vēl valdīja vācieši, bet nākamajā, 1944. gadā, ienāca krievi. Turpināju mācības pie krievu varas, līdz 1945. gadā tēti arestēja. Tā bija neiedomājama sajūta, uzzinot, ka viņš aizvests. Savā jaunības naivumā rakstīju Staļinam vēstuli, lūdzot, lai tēti atbrīvo. Aprakstīju ģimenes grūtos apstākļus un, ziniet, man pat atbildēja. Protams, ne jau Staļins, bet kāds no drošības iestādēm, mierinot, ka tēvam nav noteikts ilgs termiņš, lai tikai gaidām. Māsa mācījās vēl pamatskolā, bet mammai vienai bija ļoti grūti uzturēt ģimeni un nodrošināt mūsu mācīšanos. Mājās auga arī mazais brālītis. Tādēļ pārtraucu skolas gaitas un palīdzēju mammai. Biju pusaudzes vecumā, bet darīju vīru darbus – devos mežā gāzt kokus. Atceros, ka visu gadu raudādama staigāju pa māju, jo bija žēl pamesto mācību ģimnāzijā,” atminas Ārija.
Zaudē mammu, māsu un brāliVēlāk izdevās atjaunot mācības vidusskolā, bet meitenei ne prātā neienāca, ka ar tēva aizvešanu likteņa triecieni viņas dzīvē nebeigsies. “Bija 1949. gada marts. Bijām gan dzirdējuši, ka tuvojas izvešanas uz Sibīriju, bet māte nosprieda, ka viņai ar bērniem nav kur bēgt. Tā bija piektdiena, es atrados Smiltenē un gatavojos pēc mācībām doties mājās. Uz nedēļu paņemtā pārtika bija apēsta, neviena paziņas ar mašīnu vai pajūgu arī nebija un nolēmu uz Vijciemu iet kājām. Pa nedēļu dzīvoju Smiltenē istabiņā pie vienas ģimenes. Nezinu, vai kāds bija piezvanījis, vai citādi paziņojis, bet uzzināju, ka uz mājām nav vērts iet, jo tur neviena vairs nav. Mammu, manu mazo brāli un māsu jau bija aizveduši. Man vairāk nekā nebija, kā tikai drēbes, kas mugurā un burciņa ar putraimiem. Cilvēki, pie kuriem dzīvoju, aicināja palikt, jo kur gan es iešu. Nākamajā naktī dzirdēju, ka pie mājas apstājas automašīna un tad kādi cilvēki sāka dauzīt durvis. Dzirdēju klaigas un, šķita, ka viens no atbraucējiem ar kabatas lukturīti pēta mājas numuru. Es klusiņām pa tumsu piecēlos, saliku nelielā maisā savas mantas, kādas nu vēl man bija, bet ārā negāju. Gaidīju, kas notiks. Pēc laiciņa vīrieši aizbrauca. Man dzīvē ir bijuši vēl vairāki saspringti brīži, bet vienmēr viss beidzies laimīgi. Esmu pārliecināta, ka mani sargā stiprs sargeņģelis, kas man vienmēr, kad gadījies krist, apakšā paklājis mīkstu paladziņu. Es viņam ticu,” apliecina Ā. Tīmane.Saņem tikai atteikumusKaut dzīve pastāvīgi likusi priekšā šķēršļus, tie vienmēr, dažkārt pat gluži neticamā veidā, ir pārvarēti. “Biju palikusi viena un vajadzēja līdzekļus iztikai. Ģimenei, pie kuras dzīvoju, palīdzēju lauku darbos, lai atpelnītu vēdera tiesu, bet pēc vidusskolas es un vēl dažas meitenes devāmies uz Cēsīm, lai iestātos Skolotāju institūtā. Biju nolēmusi kļūt par fizikas un matemātikas skolotāju. Iestājeksāmenus noliku ļoti labi. Atlika tikai dabūt skolā darbu, lai varētu neklātienē mācīties institūtā. Un te nu atkal liktenis aizlika kāju priekšā. Abas manas draudzenes darbu dabūja, bet man gan Smiltenē, gan Valkā paskaidroja, ka fizikas un matemātikas skolotāju nevajag. Nopratu, ka pedagogus tomēr vajadzēja, bet, šķiet, bija kļuvis zināms, ka mana ģimene ir izsūtīta, tādēļ man darbu liedza. Kreņķi bija lieli. Naudas nebija un nezināju, kā dzīvot tālāk. Izmisumā devos uz Smiltenes kapiem. Tur salasīju akāciju pākstis, izberzu sēklas un pārdevu. Dabūju astoņus rubļus ar kapeikām. Tā man bija liela bagātība. Par šo naudu braucu uz Alūksni, cerot, ka varbūt tur man atradīsies darbs. Nekā. Atbilde tā pati – skolotāju nevajagot. Braucu atpakaļ,” nosaka Ā. Tīmane, vēl tagad nespējot noslēpt rūgtumu balsī.
Laimējas dabūt pastnieces darbuTās ir smagas atmiņas, jo to laiku var raksturot vienā vārdā – izmisums. Tieši tādā nomāktībā atkal iejaucās sargeņģelis. “Kaimiņiene strādāja par pastnieci un bija dabūjusi darbu citur. Viņa vaicāja, vai es nevēlos būt pastniece viņas vietā. Kā negribēšu! Ar prieku uzņēmu šo ziņu. Uzzinot, ka alga būs 310 rubļu, man pat galva sareiba, dzirdot tik lielu summu. Kādu mēnesi izvadāju pastu ar velosipēdu, bet pēc tam dabūju darbu pasta kantorī. Taču prieki nebija ilgi. Pasta nodaļā no Valkas ieradās jauns priekšnieks un sāka pētīt, kas mēs katrs esam. Uzzinot, ka mani vecāki ir izsūtīti, viņš pateica, ka es darbu vairs nevaru turpināt. Nezinu, kas mani mudināja, bet nolēmu spēlēt “uz visu banku” un neklātieni institūtā nomainīt pret klātieni. Tā bija līšana bedrē, jo klātienes studentiem rūpīgi pētīja biogrāfiju, bet tagad saprotu, ka eņģelis mani sargāja un attiecīgi virzīja manu rīcību. Klātniekiem maksāja stipendiju, kas nebija liela, bet divreiz dienā paēst varēja. Kad vajadzēja uzrakstīt biogrāfiju, pirmo reizi sameloju, ierakstot, ka mani vecāki ir kolhoznieki. Tas nostrādāja, bet bailes, ka meli kādreiz tiks atklāti, palika. Visa mana jaunība ir pagājusi vienās bailēs, trīcot un drebot par savu likteni,” secina skolotāja.
Bijušie skolēni ir pastāvīgi viesiIekšējais stress nerimās, jo to arvien no jauna izraisīja vairāki atmaskošanas gadījumi. Samelojušies bija arī citi studenti, un visus, kuru mānīšanos atklāja, uzreiz izslēdza no institūta. Arī ar tēti, kurš atgriezās no izsūtījuma, vajadzēja tikties pusslepus, lai citi par to iespējami mazāk zinātu. Vēlāk no trimdas atgriezās arī mamma ar Ārijas māsu, bet mazais brālītis nomira svešumā.Iespējams, Ārijas jau pieminētais sargeņģelis izdarīja tā, ka jaunās skolotājas biogrāfijā neviens sīkāk neurķējās un viņa vēlāk dabūja darbu tajā pašā Alūksnes pusē, kur kādreiz bija saņēmusi atteikumu. Vispirms viņa bija pionieru vadītāja toreizējā Augšgaujas skoliņā, bet pēc tam skolotāja Veclaicenes pamatskolā. Tieši tur arī atklājās, ka nav velti pārvarētas bailes un grūtības, jo liktenis pēc daudziem uzliktajiem pārbaudījumiem viņai bija lēmis kļūt skolotājai ar lielo burtu. Ā. Tīmane atceras, ka 5. klase, kurai viņa bija audzinātāja, toreiz bija visnepaklausīgākā skolā, bet tagad viņas audzēkņi, kuri paši jau ir ar sirmām galvām, joprojām ik pa laikam brauc apciemot savu skolotāju Strenčos. Reiz vaicājuši, ko viņai uzdāvināt atmiņai. Ārija atbildējusi – lai katrs uzdāvina vienu darba stundu dārzā, jo pašai vairs nav spēka visu izdarīt. Pēc stundas dārzs bijis kā konfekte. Viņas audzēkņi skolotājas mācīto darba tikumu nes tālāk dzīvē un ar to turpina veidot mūsu Latviju. Un tas Ā. Tīmanei ir vislielākais gandarījums, jo viņa apzinās – visas pārdzīvotās grūtības, lai varētu mācīt bērnus, nav bijušas veltas.
Ārija TīmaneJa pats cilvēcību sēsi,Palīdzību pieredzēsi.Arī tad, kad spēki galā,Kāds no peļķes izvilks malā.
Tikai neskaud, nevaidi,Zelta podu negaidi.Dali savu kumosiņu, Ar to pietiks daudz dieniņu.
Kā pats sauksi – atskanēs,Apkārt meži gavilēs,No smaguma, kas otram dots,Pats simtkārt būsi aplaimots.
