Krievijas agresija pret Ukrainu visā Eiropā radījusi jaunu situāciju. Jautājums nav tikai par ieroču lietošanu vienam pret otru, varbūt pat svarīgāk apzināties, kādas izmaiņas tas radījis cilvēku domāšanā. Nav pareizi uzskatīt, ka konflikts sākās ar Krimas pievienošanu Krievijai. Kremlis jau ilgāku laiku šim notikumam gatavojās, veicot priekšdarbus sabiedrības noskaņojuma sagatavošanai. Masu saziņas līdzekļi, galvenokārt televīzija, tika pārņemti stingrā Kremļa uzraudzībā. Tika burtiski pārpirkti agrāk demokrātiski domājošie populārie žurnālisti, piesolot burtiski fantastiskas algas. Vēsturnieki ar demagoģiskiem līdzekļiem tautai centās ieborēt citādu skatījumu uz vēsturi. Teiksim, par Krimu atgādināja, ka to Hruščovs uzdāvinājis Ukrainai, bet tiek noklusēts, ka vienlaicīgi Krievijai tika uzdāvināts Taganrogas apgabals ar fantastiski auglīgu zemi. Esmu savulaik bijis gan Krimā, gan Taganrogā, protu salīdzināt. Kam interesē, iesaku uz Taganrogu aizbraukt rudenī, kad pilsētas apstādījumos no ābelēm krīt gatavie āboli, burtiski noklājot ietves. Bet Azovas augstajā kraujā slejas Pētera Pirmā piemineklis, radot patiesas grūtības noteikt, kam pilsēta īsti pienākas. Un Ukraina nekad nav prasījusi, lai tai atdod Taganrogu. Bet Hruščovs tikai veica teritoriju apmaiņu, jo Krimai nebija robežu saskares ar pārējo Krieviju.Pirms ziemas olimpiskajām spēlēm Putins neuzdrošinājās atklāti paust savus iebildumus, bet darbiņš jau tika darīts. Jau laikus tika aizliegts visiem spēka struktūru darbiniekiem atvaļinājumus pavadīt ārpus Krievijas. Rezultātā bankrotēja daudzas tūrfirmas, kas palika parādā lidsabiedrībām, un aizvien daudzi simti krievu tūristu nevar atgriezties dzimtenē. Kopš uz Donbasu tiek sūtīti tā saucamie brīvprātīgie, Krievijas bagātākajiem uzņēmējiem jāver vaļā naudas maki, lai finansētu šos kaujiniekus. Kad bagātais uzņēmējs Jevtušenkovs izrādīja pienācīga entuziasma trūkumu, pret viņu fabricēta krimināllieta. Un tas arī nekas, ka tagad oligarhi cenšas pamest Krieviju un izvest aktīvus uz Rietumiem. Tiek lēsts ka šādā veidā līdz gada beigām Krieviju pametīs vismaz 120 miljardi dolāru, un tas ir aptuveni trīsdesmit procentu no valsts gada budžeta. Bet tas nekas, toties atlikušie bagātnieki būs paklausīgāki. Un arī tas nekas, ka Ukrainā jau dzīvību zaudējuši 3500 krievu karavīru, jo, kā savulaik izteicies Staļins un atkārtojis Žukovs, “meitieši piedzemdēs”. Krievijā kopš senlaikiem cilvēku dzīvība vērtēta visai zemu.Agresija pret Ukrainu panākusi, ka ukraiņu tauta kļuvusi saliedēta, un faktiski arī Ukrainas krievi kļuvuši par savas mītnes zemes patriotiem. Tikmēr propagandas melu straumes panākušas, ka vairums Krievijas iedzīvotāju ukraiņus uzskata par fašistiem, bet Putinu par vienīgo pasaules glābēju. Un arī Latvijā atradīsim pat latviešus, kuri tic Kremļa murgiem, ja vien ģimenē kāds klausās Maskavas raidījumus. Savukārt tie Latvijas krievvalodīgie, kuri kļuvuši par putinisma politikas piekritējiem, pašu Putinu sāk pielūgt kā elkdievu, pasludinot par “gaismas nesēju”.Ir jautājums, kā vispār iespējams nozombēt tautas lielāko daļu? Te jāatgādina, ka Krievija nekad nav pazinusi patiesu demokrātiju civilizēto tautu izpratnē. Lai kā Jeļcins ar domubiedrim deviņdesmitajos gados centās iedibināt demokrātiju, vairums iedzīvotāju to nesaprata, zobojās par “djermokrātiju”, bet lieberāļus sauca par liberastiem-pederastiem. Demokrātija un liberālisms nāca it kā no Rietumiem, kas jau pēc definīcijas naidīgi Krievijai. Vienīgi pēc daudzo cinka zārku saņemšanas sabiedrības uzskati nedaudz mainās, vismaz Maskavā un interneta vidē. Bet vienalga putinisma piekritēji gatavi kauties par savu taisnību. Tas vispār raksturīgi totalitāro ideoloģiju cīnītājiem – argumentu vietā katrā strīdā tiek lietota dūre vai pat kalašņikovs.Mēdz uzskatīt, ka Krieviju sankcijas neietekmē. Bet nevar noliegt faktu, ka ekonomiskā izaugsme samazinājusies, inflācija pieaugusi, rubļa vērtība kritusies. Gan ASV prezidents, gan Eiropas līderi nopietni apsver, lai uzsludinātās sankcijas neskartu vienkāršo tautu. Savukārt Kremļa pretsankcijas ar pārtikas importa aizliegumu visvairāk skar tieši vienkāršo tautu. Bet arī šajā gadījumā vienkāršie ļautiņi, redzot pustukšus veikalu plauktus un cenu izmaiņas, automātiski vaino nolādētos Rietumus un Ameriku, jo “tie svoloči”, lūk, nepārdod ne poļu ābolus, ne grieķu persikus, ne latviešu sierus un jogurtus.Pagaidām grūti saprast, kādā virzienā atrisināsies minētais konflikts. Putins būtu ar mieru iesaldēt esošo stāvokli. Bet tā nedomā Doņeckas un Luhanskas separātistu bandas, kurām tīkami sirot pa iedzīvotāju pamestajiem dzīvokļiem. Simti tūkstoši bēgļu, kas devušies uz Krieviju, ar skubu tiek pārvietoti uz Sibīrijas pilsētām, lai vairotu turienes apdzīvotību.Kad Putins esot kandidējis uz čekista karjeru, viņu pārbaudīja psihologi. Secinājums: pārāk zems briesmu sajūtas slieksnis.Interesantu vērtējumu par situāciju Krievijā nesen izteicis emigrācijā mītošais Hodorkovskis. Salīdzinot divus prezidentus, viņš sacīja, ka Jeļcins sevi identificēja ar Krieviju, ar krievu tautu, bet Putins sevi identificē ar savu komandu, ar bijušajiem čekistiem un tiem draugiem, kurus viņš iepazinis jau māju kooperatīva “Ozero” tapšanas laikā. Šie draugi sadalīja ne tikai naftas kompānijas JUKOS aktīvus, bet ņēma pēc patikas no valsts budžeta. Ārvalstu eksperti jau pirms gada rēķināja, ka paša Putina bagātība sasniedz 40 miljardus dolāru. Tālāk Hodorkovskis atgādina visu autoritāro valdnieku likteni, kad reizē ar vecuma tuvošanos viņi sāk baidīties no saviem draugiem, ko pareizāk saukt krievu bandītu valodā par “bratva”. Tāpēc valdoņi sāk savu kompāniju retināt, piemēram, veicinot savstarpējos konfliktus.Der piebilst, ka pats Hodorkovskis dibina sabiedrisku kustību “Atklātā Krievija”, kas pulcēs visus eiropeiski domājošus tautiešus. Ar pretenzijām uz varu nākotnē.
