Uz muzikāli literāro dzejas vakaru Smiltenes novada bibliotēkā piektdienas pievakarē ielūdza viens no kopkrājuma “Mīlestība uz parāda…” autoriem Mārtiņš Mārcis Leimanis. Jaunietim uzmanības netrūka, gluži pretēji – pēc pasākuma sekoja laba vēlējumi, ziedu dāvināšana, autogrāfa lūgšana un vēlme nofotografēties kopā ar jauno literātu.
Muzikāli literāro dzejas vakaru apmeklēja Mārtiņa tuvākie cilvēki mamma Sanita un vecmāmiņa Maija, bijušie skolotāji, domubiedri un dzejnieki. “Atnācu intereses pēc, jo mūsu pusē nemaz nav tik daudz dzejnieku, kur nu vēl puišu. Es nevērtēšu viņa dzeju, jo katrs raksta pēc savām izjūtām. Un tas, ka raksta jauni cilvēki, vienkārši ir apsveicami. Mārtiņa dzejai būs daudz piekritēju, atbalstītāju, bet noteikti būs arī kritiķu, un tas ir normāli. Galvenais ir klausīt savai balsij un talantam, lai var ar sevi lepoties, bet nav lepns,” pēc pasākuma teic dzejniece Marika Svīķe.
Uzzina no citiemMārtiņa lielākais atbalsts vienmēr bijusi mamma. “Mums ar Mārtiņu ir īpašas attiecības. Esmu vairāk kā draugs, nevis mamma. Mēs varam brīvi izrunāties gan par problēmām, gan visām labajām lietām. Taču, godīgi sakot, es pat nezinu to brīdi, kad Mārtiņš sāka rakstīt dzeju. To, ka raksta, uzzināju no citiem cilvēkiem ātrāk nekā no paša. Varbūt tādēļ, ka viņš baidījās no manis saņemt kritiku,” prāto daudzpusīgā jaunieša mamma.Viņasprāt, tas noticis pēdējo divu gadu laikā. Viņa arī atzīst, ka sākumā jāaprod ar to, ka dēls raksta, publicējas un uzstājas šādos vakaros. “Viņš mani ir ievilcis orientēšanās sportā, bet šis man ir kas pavisam jauns. Protams, es Mārtiņu atbalstīšu arī turpmāk un man ir prieks par viņu. Jūs jau paši redzat, kāda te ir atmosfēra,” saka S. Leimane.
Pamudina uz publicitātiDaudzpusīgais jaunietis, Smiltenes ģimnāzijas 12. klases skolnieks atzīst, ka viņa dzejoļi grāmatā nemaz nebūtu, ja floriste un dzejdare Smaida Maskina nebūtu Mārtiņu pamudinājusi šim solim. Vislielāko paldies puisis veltīja tieši S. Maskinai.Arī S. Maskina savulaik publicējusies šādos kopkrājumos. Zinājusi, ka top nākamais, un mudinājusi tajā līdzdarboties Mārtiņu. “Esam pazīstami gandrīz divus gadus. Viņam ir skaista dzeja. Teicu, lai iet un rīkojas, publicējas, lai arī citi var iepazīt viņa daiļradi. Man personīgi patīk viņa brīvā valoda. Mēs, gados vecākie cilvēki, nereti kautrējamies atklāties, bet jaunieši ne,” domā S. Maskina.
Savai pilsētaiSmiltenes Trīs pakalnu sākumskolas skolotāja Regīna Melzoba Mārtiņu atceras kā biklu zēnu, kurš 5. klasē pie viņas sāka mācīties latviešu valodu un literatūru, kā arī apmeklēja jaunrades pulciņu. Jau tolaik zēns bijis apveltīts ar tam vecumam neraksturīgām darbaspējām. “Mārtiņam bija maiga, sirsnīga dvēsele. Viņā bija kaut kas īpašs. Ja viņam līdzās būs īstie cilvēki, kuri atbalstīs, tad dienās sasniegs daudz. Šis ir pirmais solis ceļā uz to,” saka Mārtiņa bijusī latviešu valodas un literatūras skolotāja.Pasākumā R. Melzoba sastapa trīs savus bijušos skolēnus. Viņai ir liels prieks, ka jaunieši, lai arī kur katrs ikdienā neatrastos, dod savai pilsētai Smiltenei atpakaļ. Kopkrājumu “Mīlestība uz parāda…” Mārtiņš uzdāvināja Smiltenes novada bibliotēkai.
Mārtiņa Mārča Leimaņa dzejoļi no grāmatas “Mīlestība uz parāda…”
Atrodi to kvēli
Tu dzīvi nodzīvoKā tāds izbijies vergs.Pat brīdi nedomā,Par ko varēji kļūt.
Jo esi dziļā rutīnā,Kur dvēsele tik miegā snauž.Tad apdomā, koKlusi teikšu es.
Maini to, maini to ātri.Kamēr vēl ir, kamēr vēl irTas laiks, ko piepildīt.Tev vienu stundu sāp.
Atrodi to, atrodi to kvēli,Var taču vēl, var taču vēlŠim romantiskam mirklimKlusi pieķerties.
Liktenis
Liktenis nav ne draugs,Arī nav ienaidnieks Tev.Liktenis, tā ir zelta lappuse,Kuru neviens nedrīkst mainīt.
Likteni neapmānīsi, laiKādus trikus Tu mācētu.Likteni neuzpirksi kāSētmalas gudros dzērājus.
Liktenim Tev diemžēlBūs noteikti jāpaklausa.Liktenim pat pasaulesRobežas būs par mazu.
Tāds bija mans vārds,Čau, čau teici Tu man,Jā, jā patiesi gan.Kad ieraudzīji mīļoji, bučojiUn aiz laimes paturēji.
Gāja laiki – mēneši, gadi.Sāki jau taupīt Tu mani.Jā, jā turēji, nelaidi vaļā.Varbūtība bij’ maza, ka zaudēsi mani.
Un tuvumā nāca šis gads.Nu jā, liekuļoji ne pa jokam Tu man.Klusībā vāci mani un citus,Lielākās burkās un maisos tu meti.
Es, muļķītis, tev ticēju, godāju.Par sliktu un smagu Tev biju.Jā, gan – draudzības gadi Tev nieks.Pat tikšanās gadu tu aizmirsis.
Tik zini tu gadu divtūkstoš četrpadsmit,Kurā rindā stāvēji un nodevi mani,Pat pēdējo daļu manu atdevi tu.Jau aizmirsi, Mans vārds bija Lats.
