Tā nu bija iznācis, ka Kūkuma Juris tam atvēlētā mūža lielāko daļu strādāja par skurteņslauķi. Bērnībā māte tam bieži bija teikusi, ka, ja neklausīšot atdošot cirkam vai zaldātos. Reiz viņam izdevās tirgus laukumā pa apakšu ielīst ceļojoša cirka teltī. Tur viņš redzēja, ka staigā cilvēka augumā pa novilktu virvi. Vēl viņam palika atmiņā, ka kāds vīrs teicās cept pankūkas, bet neesot trauka, kur iejaukt mīklu un lūdza kādu šim nolūkam aizdot cepuri. Mazais Juris, kurš tupēja priekšā, pāris soļu no cepures lūdzēja, sniedza tam savu, ko cirka vīrs arī paņēma. Kad cepurē tika kultas olas ar miltiem, tad gan Juris nobijās, jo domāja, ka nu tikko pirktā cepure būs netīra un rājiens no mātes, varbūt pat pēriens neizbēgams. Liels bija viņa izbrīns, kad vīrs pēc pusminūtes “cepšanas” padusē, sniedza tam pirmam nogaršot gatavās pankūkas, kuras gandrīz neatšķīrās no svētdienas rītos mājās ceptām. Beigās tika atdota arī cepure. Nu bija atkal lieli brīnumi, pa kuru laiku tā izmazgāta un izžāvēta.
Lai nu kā, bet pa virvi staigāt nav joks, jo var taču nokrist. Bet ja nodod zaldātos, tad mājās netikšot divdesmit piecus gadus, arī tas nebija pieņemts. Māte gan teica, ja klausīšot un izmācīšoties par kungu, piemēram, par dakteri, tad varēšot palikt mājās. Bet grūti jau bija iemācīties to pašu ābeci, kur nu vēl visādas citas gudrības, lai kļūtu par dakteri. Lielie puiši teica, ja izmācīšoties par skurteņslauķi, tad no cirka neesot ko baidīties. Pats redzot, ja ne gluži pa virvi, tad pa jumta kori viņi staigājot droši un zaldātos arī neesot jāiet.Tā kā Jurim skolā ar mācībām diez kā negāja, tad viņu nodeva pie kurpnieka mācīties amatā. Kurpnieks bija atraitnis, kurš mīlēja iedzert un staigāja diezgan noplucis. Labošanā pieņemtos apavus, kuri bija pa kājai, viņš tūliņ nelaboja, bet vēl pavalkāja, lai pēc tam varētu sacīt, ka tie bija ļoti noplīsuši un grūti salāpāmi, par ko, protams, pienākas lielāka samaksa. Šis amats viņam nepatika, jo šķita garlaicīgs, un viņš no kurpnieka aizbēga.Turpmāk viņa dzīve saistījās ar dūmvadu tīrīšanu. Izlūdzies, lai laiž viņu pie skursteņslauķa meistara, viņš sāka mācīties pie tā. Māte gan domāja, ka tas ir netīrāks un bīstamāks amats par kurpnieku. Kurpnieka arods būtu arī noderīgāks, jo varētu sev un mājiniekiem salāpīt apavus. Skursteņslauķa meistars bija ģimenes cilvēks, kurš pats tiešā dūmvada tīrīšanas darbā vairs nepiedalījās, bet turēja zeļļus un mācekļus. Pie sienas viņam karājās glītā rāmī ievietots vācu un latviešu valodā izdots diploms par amata meistara nosaukuma piešķiršanu. Kaut arī pirmajā mācību gadā Jurim, kā jaunākam māceklim, galvenokārt bija jānodarbojas ar slotu siešanu, darbnīcas uzturēšanu kārtībā, madāmas pavadīšanu uz tirgu (no tirgus bija jāstiepj iepirkumu soma) un meistaram un zeļļiem kortelīša atnešana, viņš bija apmierināts. Viņa sapnis bija dienās, tāpat kā meistaram, staigāt cilindrī ar spieķi un baltiem cimdiem. Ka viņš to panāks, par to nebija šaubu, jo arī reiz tirgū čigāniete bija pareģojusi, ka šis būšot dienās kungs, mūža beigas gan rādoties melnas, bet tas jau bija tālu… Pagāja trīs gadus ilgs apmācības laiks, Juris nokārtoja zeļļu eksāmenu un nu patiešām drīkstēja staigāt ar spieķi. Pelnīt varēja labi. Ne par velti sakāmvārds saka, ka melnam darbam balta maize. Un meistars mācekļiem arī aizvien bija teicis, ka netīra darba nav, netīra var būt vienīgi sirdsapziņa. Vecgada vakaros Juris, tāpat kā citi zeļļi, uzģērbās tīrās skursteņslauķu drēbēs ar spožām misiņa pogām, līdzņemdams amata piederumus, apstaigāja sava rajona turīgākos ļaudis, novēlēdams laimi un turību nākamam gadam, par to dabūdams “čarku” un vēl makā latu. Juris apprecēja meistara meitu un pēc pieciem gadiem pats kļuva par meistaru. Nu varēja strādāt ar zeļļiem un pats nēsāt ne tikai spieķi, bet arī cilindru. Mācekļus gan viņam aiz morāliem apsvērumiem nebija atļauts turēt, jo viņš mīlēja bieži pasēdēt pie šnabja glāzes. Tā tas turpinājās vairākus gadus, bet dzeršanas netikums pamazām pieņēmās un arī ar citām sievietēm viņš bija sācis pīties. Labākie zeļļi sāka viņu atstāt un pāriet pie cita meistara. Viņš aizvien retāk staigāja ar cilindru un baltiem cimdiem. Varbūt, ka tieši šo iemeslu dēļ viņu četrdesmit pirmajā gadā neizsūtīja, kā to izdarīja ar viņa bijušo meistaru. Vācu laikā mobilizācija viņu neskāra, jo viņš jau bija pāri pusmūžam. Tā viņš šo laiku vēl puslīdz labi pavadīja, kaut pie tiešā darba nācās strādāt pašam, j atlikušie zeļļi tikai iesaukti armijā. Viss vēl būtu labi, ja dzeršanas netikums neietu plašumā. Viņš jau sāka pielietot mazu krāpšanu, piemēram, no kalponēm uzzinādams vēl joprojām pārtikušo namsaimnieku dzimšanas un vārda dienas, it kā nejauši ieradās pie tiem, kad tās tika svinētas. Kad viņu par laimes vēlējumiem pacienāja vai iedeva talonu, uz kā varēja dabūt šnabi, viņš teica, ka ļoti priecājoties, jo arī viņam šodien esot šāda goda diena, un tad nu kungs vai kundze vēl papildus viņu pacienāja. Bet tāpat kā jaunībā ar laiku atmaskoja kurpnieku, kas valkā labošanā nodotos apavus, tā pienāca brīdis, ka arī viņa viltības nāca gaismā, jo sāka ievērot, ka viņam gadā ir vairākas reizes dzimšanas un vārda dienas. Tā kā viņš bija ielauzījies arī vācu valodā, tad pietaisījās pie vāciešiem par tādu kā starpnieku, piedāvādams lauku saimniekiem tikai armijas noliktavās dabūjamas lietas, par tām saņemdams visbiežāk gaļu vai sviestu, ko nekad pilnībā vāciešiem neatdeva, bet paturēja sev starpnieka tiesu. Kad ienāca krievi, viņš jau vairs nebija agrākais kungs, kurš staigāja ar cilindru un baltiem cimdiem. Sieva viņu bija pametusi un aizbēgusi ar vācu virsnieku. Viņš savukārt dzīvoja ar citām. Viss vēl varbūt būtu bijis labi, ja viņš dzīvotu tikai ar vienu un nepītos ar vairākām. Tā reiz, greizsirdības dēļ, viena, taisīdamās šo bučot, nokoda degunam galu. Kaut viņš savu amatu, kā jau agrāko laiku meistars, prata labi, taču strādāt tā paša šnabja dēļ iznāca arvien mazāk. Arī veselību bija sabeidzis, bieži dzerdams pat surogātus. Ar laiku tā nodzērās, ka bez kroņa darba drēbēm citu nebija, ko vilkt mugurā. Tā reiz pēc pamatīgas “drapēšanas” viņš bija kāda saimnieka sētā pakritis un nomiris (vēlāk sekcijā uzgāja, ka plīsis kuņģis). Saimnieks, lai nebūtu jāstaigā pie prokurora vai izmeklētāja, viņu bija pārvilcis kaimiņa sētā. Kad vajadzēja apglabāt, tad darba vieta bija spiesta viņu zārkā guldīt ar tām pašām darba drēbēm. Uz vienīgā vainaga lentas bija rakstīts: “Čaklajam darba rūķim Krišam Kūkumam no administrācijas un vietējās komitejas”. Čigānietes pareģojums bija piepildījies.
