“Nekas nav piedots, nekas nav aizmirsts.” Šie vārdi iekalti piemiņas akmenī Strenču dzelceļa stacijā, no kurienes pirms 64 gadiem, 25. martā, uz Sibīriju piespiedu kārtā tika deportēti simtiem cilvēku.
Vakar, kad Latvijā atceres pasākumos pieminēja komunistiskā genocīda upurus, daži desmiti politiski represēto no vairākiem novadiem sapulcējās arī Strenču dzelzceļa stacijā.
Cik cilvēku, tik izpostītu dzīves stāstu, un piedzīvotais un pārciestais represētajiem sāp arī pēc 64 gadiem. “25. marts man ir svarīga diena, kurā atceros savu bērnību, savus laukus Trikātas pagastā. Skumjas sajūtas,” atzīst valmieriete Ausma Jūrmalniece (agrāk Dekmeijere). Viņu, toreiz 20 gadus vecu jaunieti, izveda no Lugažu stacijas, jo Ausma atradās Valkā skolas praksē. Viņas vecākus, Trikātas zemniekus, lopu vagonos sadzina Strenču stacijā.
Arī mūsdienu jaunajai paaudzei ir svarīgi neaizmirst šīs drūmās latviešu tautas vēstures lappuses un nodot tās tālāk, tika uzsvērts atceres brīdī Strenčos.
“Katru gadu cenšamies skolā audzināt attieksmi skolēnos, runājot par šiem notikumiem, par to, kā ar tiem saistīti Strenči. Skolēni un viņu ģimenes var paust savu nostāju, ziedojot naudu skolas kopīgai ziedu kompozīcijai, ko nolikt piemiņas vietā,” stāsta Strenču novada vidusskolas direktore Dace Gaigala. Krāšņs ziedu pušķis no Strenču skolas pie piemiņas akmens tika nolikts arī vakar.
Represēto atceres pasākumi 25. martā notika arī Smiltenē un Valkā.
