Pagājušās nedēļas nogale pagāja valsts svētku noskaņā. 18. Novembra pieminēšana daudziem latviešiem sirdī rada priecīgu saviļņojumu un lepnumu par savu tautu.
Pagājušās nedēļas nogale pagāja valsts svētku noskaņā. 18. Novembra pieminēšana daudziem latviešiem sirdī rada priecīgu saviļņojumu un lepnumu par savu tautu. Tomēr šogad šo saviļņojumu nomāca skumjas pārdomas.
Pēc televīzijā rādītās karaspēka parādes un svētku salūta divas dienas vēlāk raidījumā “Panorāma” varējām redzēt latviešu pusaudžus, kuri neko daudz par 18. Novembri nezina, turklāt pamazām sāk aizmirst arī latviešu valodu. Tā ir daļa mūsu tautas jaunās paaudzes, kas aizbraukusi vecākiem līdzi uz Īriju. Daudzi latviešu bērni Īrijā ir arī piedzimuši un sauc to par savu dzimteni.
Pēc oficiālās statistikas, Īrijā dzīvo un strādā apmēram 30 000 latviešu, bet, iespējams, patiesībā šis skaitlis ir lielāks vēl vismaz par 10 tūkstošiem. Tātad — pat vairāk nekā iedzīvotāju Valkas rajonā. Diemžēl Īrijā latviešu skaits ik mēnesi palielinās, jo aizbraucēju plūsma nav apsīkusi, bet tas nozīmē, ka Valkas rajonā, tāpat kā visos pārējos Latvijas rajonos, iedzīvotāju kļūst mazāk. Aizbrauc arī no mūsu novada, proti, Īrijā kādā pilsētā vienu kvartālu jau dēvē par Valkas rajonu, bet citu — par mazo Smilteni.
Latvieši no Latvijas brauc projām, bet mūsu valsts vara pūš svētku fanfaras un demonstrē savus sasniegumus. Skatītāji jūsmo, cik braši svētku parādē soļo latviešu karavīri. Pagaidām vēl neviens neiedomājas pajautāt, ko šābrīža dzimtenes sargi darīs pēc dienesta. Var gandrīz droši apgalvot, ka daļa no viņiem aizbrauks uz ārvalstīm, ja valsts vara bez pašas mundiera pogu spodrināšanas un Latvijas tēla ārējā izskata izskaistināšanas neiedomāsies pievērsties ne vien savas, bet arī tautas labklājības līmeņa paaugstināšanai.
Citādi jau armiju vairs nevajadzēs, jo nebūs īsti ko sargāt. Kāds jaunietis Latvijas televīzijas raidījumā par Īriju atklāti pateica, ka viņš neļaus Latvijas valsts varai sevi pazemot un nestrādās par 80 vai 150 latiem mēnesī. Aizbraucēji nav vainīgi, jo ikviens vēlas dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Pēdējais laiks ir attapties Latvijas varas pārstāvjiem un veidot tādu saimniecisko politiku, lai aizbraucēji atgrieztos, jo daudzi to grib. Citādi viņu vietu Latvijā aizpildīs cittautieši no tuvākajām Austrumu zemēm un piepildīsies Imanta Ziedoņa pravietiskie vārdi, ka “pret savu tautasdziesmu var tik’ paši savējie”.
