Pirms mācību gada sākuma Plāņu pamatskolas saimei bija sasprings laiks, jo pastāvēja varbūtība, ka skolas varētu arī nebūt. Pašlaik izglītības iestāde strādā ierastā ritmā, tikai skolotāji pēc pirmās darba algas saņemšanas ir izvēles priekšā – strādāt un saņemt grašus vai iet projām un kļūt par bezdarbniekiem.
Septembrī 1. klases skolotāja Ingrīda Apsīte sev nosolījusies, ka strādās līdz novembrim, tad ies prom no darba, stāsies bezdarbnieku uzskaitē un saņems pabalstu, kas būs divas reizes lielāks par tagadējo darba samaksu.Vairs nedomā par aiziešanu“Esmu nostrādājusi divus mēnešus. Mani astoņi pirmklasnieki ir jauki, brīnišķīgi bērni, un mēs cītīgi mācāmies un sportojam,” priecājas I. Apsīte. Viņa atzīst, ka ir iegājusi skolas ritmā un vairs nedomā par aiziešanu. Domas mainījušās arī pateicoties tam, ka skolotājai ir lielāka slodze, līdz ar to arī darba samaksa ir lielāka nekā tiem pedagogiem, kuriem stundu skaits ir mazāks. Skolā esot vismaz divas skolotājas, kas mēneša beigās plānojot pamest darbu, jo nelielais skolēnu skaits viņām rada bažas, ka šis mācību gads skolai varētu būt pēdējais. I. Apsīte atklāj savas izdzīvošanas noslēpumus – vispirms viņa atliek naudu kredītu atmaksai, tad izlemj, cik spēs atlicināt meitai, kura studē.“Paldies Dievam, mums nav jāmaksā studiju maksa, jo meita iestājās koledžā. Ar pārējo, kas paliek pāri, mācāmies izdzīvot,” stāsta I. Apsīte. Viņa atzīst, ka skolotāji vairs tik bieži neapmeklēs teātra izrādes un koncertus, nevarēs iegādāties jaunas grāmatas, arī par ekskursijām būs jāaizmirst.Apmeklētu kursusLai gan skolotājas profesija ir I. Apsītes dzīves aicinājums, viņa jau bija izdomājusi, ko darītu laikā, kad būtu bezdarbniece. Vispirms apmeklētu dažādus kursus – piemēram, apgūtu grāmatvedību un pamācītos kādu valodu. Turklāt I. Apsīte interneta vidē sevi piedāvātu vairākos darba meklētāju portālos kā privātskolotāja, jo var pasniegt matemātiku līdz 9. klasei.“Pirmo pusgadu izmantotu tikai sevis pilnveidošanai un tad sevi piedāvātu darba tirgum,” atklāj 1. klases audzinātāja. Uz jautājumu, vai viņa tic Plāņu skolas nākotnei, I. Apsīte nevar atbildēt viennozīmīgi. Viņa tikai piebilst, ka tie vecāki, kuri domā par bērnu izglītību un kuriem vēl ir darbs, bērnus vestu uz citām skolām. Viņa pieļauj, ka 30 procentu no tagadējiem skolas audzēkņiem turpmāk skolu neapmeklētu. Ir gadījumi, kad skolotāji bērniem iet pakaļ uz mājām un ved uz skolu. I. Apsīte domā, ka lielā skolā ar šiem bērniem neviens neauklētos.
