Jaunajā mācību gadā visās Valkas rajona skolās kopumā tikai viena skolotāja darba vietā ieradusies tieši no augstskolas sola.
Jaunajā mācību gadā visās Valkas rajona skolās kopumā tikai viena skolotāja darba vietā ieradusies tieši no augstskolas sola.
Viņu sauc Ieva Viļuma. Savā bijušajā skolā, Smiltenes ģimnāzijā, 21 gadu vecā jauniete māca latviešu valodu un literatūru 7. un 8. klasēm un audzina 7.a klasi.
Pirmajās dienās skolā jaunās pedagoģes noskaņojums krasi mainījās. “Te domāju — nē, iešu projām no skolas —, te atkal gribēju palikt. Visas manas domas veidojas no manu audzēkņu attieksmes,” atzīst Ieva.
Skolotāju kļūst mazāk, jauni vietā nenāk
Skolotāju skaits izglītības iestādēs dažādu iemeslu dēļ samazinās, bet jauni pedagogi viņu vietā nāk reti. Tā Valkas rajonā un arī Latvijā kopumā vērojamo tendenci raksturo Valkas rajona padomes Izglītības pārvaldes vadītāja Ilze Videmane.
Savulaik ik gadu Valkas rajona skolās 1. septembrī ieradās 10 līdz 20 augstskolu absolventu, jauno skolotāju. Pirms aptuveni 10 gadiem viņu vairs bija vidēji pieci, 2005. gadā — divi, 2006. gadā — viens. “Te jāliek daudzas jautājuma un izsaukuma zīmes! Ko darīsim tālāk?” I. Videmane neslēpj bažas.
Skolu direktori jau tagad cīnās, lai atrastu pedagogus, kuri aizpildītu vakantās vietas. Populārākie risinājumi: viens skolotājs strādā divās skolās vai arī pedagogi ar stāžu pārceļas no vienas skolas uz citu, mainot dzīvesvietu.
“Pagaidām krīzes nav, taču kas notiks nākamajos gados?” taujā I. Videmane. Pēc viņas domām, valdībai steidzami jādomā, kā piesaistīt augstskolu absolventus lauku rajonu skolām, piemēram, finansēt viņu tālākizglītību, dot iespēju ar atlaidēm iegādāties datorus un grāmatas, saņemt izdevīgus kredītus dzīvokļa vai mājas iegādei, atjaunot skolā iztērēto enerģiju apmaksātās ekskursijās. Tādi bonusi pat būtu vajadzīgi visiem skolotājiem, lai viņi nepamestu darbu.
“Tagad augstskolas sagatavo pedagogus par valsts budžeta līdzekļiem, bet cilvēki meklē darbu, kur ērtāk un labāk,” secina Izglītības pārvaldes vadītāja un pieļauj, ka skolotāja profesijas prestižu negatīvi ietekmē ne vien atalgojums, bet arī sabiedrības attieksme. Pedagogu darbā tiek meklētas vainas, bet labās lietas ne vienmēr pamana. Iespējams, daudzi cilvēki pat nenojauš fizisko un psiholoģisko slodzi, kādu izjūt skolotāji, ik dienu klasē esot uzmanības centrā un mēģinot ieinteresēt skolēnus savā mācību priekšmetā.
Noteicošā nebija alga, bet izaicinājums
Pieņemot uzaicinājumu strādāt Smiltenes ģimnāzijā, gaidāmais atalgojums neietekmēja Ievas Viļumas izvēli.
“Alga galīgi nebija tas, par ko domāju. Vēl tagad īsti nezinu, cik daudz nopelnīšu. Neesmu vēl iesniegusi visus dokumentus tarifikācijai. Mana galvenā doma bija — vai es varētu tikt galā ar darbu skolā?” izaicinājuma nozīmi uzsver jaunā skolotāja.
Faktiski Ievai vēl nav pedagoģiskās izglītības. Viņa šobrīd mācās Rēzeknes augstskolas pēdējā, trešajā kursā Humanitāro un juridisko zinātņu fakultātes filoloģijas programmā pilna laika studijās. Pirmdienās un otrdienās Ieva studēs Rēzeknē, bet trešdienās, ceturtdienās un piektdienās mācīs skolēnus Smiltenes ģimnāzijā.
“Man vēl jāmācās līdz februārim. Tad es būšu filoloģe bez pedagoģiskās izglītības. Ja pa šo gadu skolā viss būs labi, ja nolemšu palikt un turpināt, tad būs jāmācās pedagoģija vienu vai divus gadus,” skaidro Ieva.
Grūti iesākt darbu skolā, ja nav pedagoģiskās izglītības, viņa neslēpj un ir pateicīga savām kolēģēm par atbalstu un padomiem. Tie ļoti noder un ir vajadzīgi.
“Cukuriņi” — tā Ieva dēvē audzināmo klasi gan mīļi, gan reizēm ironiski, ja pusaudži kļūst pārlieku trokšņaini. Audzinātāja iesaka viņiem nopietni padomāt par savu uzvedību. Jaunā skolotāja neprasa, lai klasē pilnīgi visi skolēni sēdētu klusi un rātni, tomēr atgādina, ka troksnis nedrīkst pārmākt viņas teikto. Jābūt arī vēlmei teiktajā ieklausīties.
Apvaicātās Ievas audzināmās klases meitenes par savu jauno skolotāju ir sajūsmā. “Forša, jauka, superīga! Viņa ir jautra, saprotoša, neuzdod daudz mājas darbu,” viņas stāsta.
“Jūs jauno skolotāju klausāt?” – “Nē! Tikai reizēm. Centīsimies klausīt, bet apsolīt nevaram.”
Labi zina, ko domā skolēni
“Skolēniem nav pretenziju pret to, ka viņiem ir jauna skolotāja. Viņi uzskata, ka bļaut es nemāku, jo 27 skolēni klasē ir skaļāki par vienu cilvēku,” joko Ieva.
Taču jau nopietni viņa stāsta, ka kursabiedriem, ļoti iespējams, ieteiks nestrādāt par skolotāju. “Jau zinu, kuriem sacīšu: tu nemaz nemēģini, tev balss tādam darbam neder.”
Ieva ir pirmā no sava kursa, kura strādā skolā, un pieļauj, ka varbūt būs arī pēdējā. Vairākums kursabiedru domā vai nu par citām profesijām, vai arī studēs tālāk maģistrantūrā.
Pedagoga profesija studentu vidū nav populāra. “Varbūt mēs vēl pārāk labi atceramies, kā bija tad, kad paši sēdējām skolas solā un gribējām ātrāk tikt projām. Zinām, ko skolēni domā. Kad tagad nostājos otrā pusē, zinu, ka reti kuram interesē skolotāja stāstītais. Pārējie klasē atrodas tikai tāpēc, ka ir jāiet uz skolu,” spriež jaunā skolotāja, kura pati ģimnāziju absolvēja tikai pirms trijiem gadiem.
Kā ieinteresēt skolēnus savā mācību priekšmetā? “To mums bieži arī augstskolā prasīja lekcijās,” atceras Ieva. “Ko tu teiksi, ja skolā bērni prasīs: priekš kam man tas? Sēdējām, un mums nebija ko atbildēt. Tagad es meklēšu, ko pateikt.”
Palīdzēs, ja audzēkņi to ļaus
“Vēl nezinu, cik prātīga bija mana izvēle strādāt skolā. Ja gada laikā jutīšu, ka no manis galīgi nekā nav, nekas nesanāk un negribu mācīties pedagoģiju, ceru, ka skola laidīs projām,” spriež Ieva.
Tomēr viņa jau tagad redz to, kas patīk skolotājas darbā.
“Bērni nekad neļauj novecot, jo liek dzīvot sev līdzi. Gribu arī savai audzināmajai klasei, septītajiem, atdot atestātus par 9. klases absolvēšanu. Man jāpalīdz skolēniem mācīties, un, ja viņi man to ļaus, darīšu, cik vien labi mācēšu,” sola Ieva.
Viņas bijusī latviešu valodas un literatūras skolotāja Dagnija Feldhūne Ievā saskata pedagoģei vērtīgas rakstura īpašības, tāpēc arī aicināja bijušo skolnieci strādāt ģimnāzijā.
Vēl mācoties skolā, Ieva reiz savā sacerējumā zīmīgi atsaukusies uz Imanta Ziedoņa epifānijas rindām: “Būt tuvu pie…” “Skolotājam piemītoša šāda emocionāli izjusta attieksme ir ļoti liels pluss. Arī skolotājs nevar būt viszinis,” teic D. Feldhūne.
