Par Valkas ģimnāzijas bioloģijas pasniedzēju Vitāliju Voliņu vairāki kolēģi izsakās, ka viņa ir skolotāja ar lielo burtu. “Uz Vitāliju Voliņu mēs pilnībā varam paļauties, jo zinām – viņa savu ikdienas darbu vienmēr būs paveikusi kārtīgi un pamatīgi. To apliecina arī skolēnu labie rezultāti bioloģijas olimpiādēs,” saka ģimnāzijas direktores vietniece mācību darbā Gunita Gindra.Par apzinīgu darbu V. Voliņa ir apbalvota ar vairākiem Izglītības un zinātnes ministrijas un rajona mēroga Atzinības rakstiem. Tieši viņas nopelns ir tas, ka ģimnāzijas audzēkņi bioloģijas rajona un valsts olimpiādēs ir ieguvuši godalgotas vietas un medaļas, to skaitā vienu zelta.“Mūsu profesija prasa sevi visu atdot darbam. Citas alternatīvas skolotājam nav,” uzskata V. Voliņa.Darba mūžs vienā skolāPirms Skolotāju dienas vēlējos uzklausīt V. Voliņas domas par pedagoga darbu, mūsdienu jaunatni, kā arī to, kādēļ viņa izvēlējusies šo ceļu, kas jau vēsturiski vairāk bijis ērkšķains kā gluds.Par skolotāju V. Voliņa sāka strādāt 1962. gada augustā. “Četrus gadus gan manā pedagoģes karjerā bija pārtraukums. Sākumā biju dziedāšanas skolotāja, bet pēc atkārtotas balss saišu operācijas, kad man silti ieteica vairāk nedziedāt, nācās pārtraukt darbu skolā.Tomēr pēc laika mani aicināja atpakaļ, jo Daugavpils universitātē biju beigusi arī Dabaszinību fakultāti, iegūstot bioloģijas un ķīmijas specialitāti. Kad sāku mācīt dziedāšanu, tad vēl šeit skolās biologu un ķīmiķu bija pietiekami. Atsaucos aicinājumam tāpat kā karavīra zirgs, izdzirdis kara tauri. Tā nu, izņemot pieminētos četrus gadus, kad strādāju “Lauktehnikā” un rajona bibliotēkā, visu pārējo laiku esmu nostrādājusi tagadējā Valkas ģimnāzijā,” stāsta V. Voliņa.Enerģiju un spēku dod zemeSkolotāja pēc enerģijas ieguves veida, ekstrasensu valodā runājot, ir zeme. Viņa domā, ka tas arī bijis noteicošais faktors bioloģijas un ķīmijas specialitātes izvēlē. “To, ka es no zemes iegūstu enerģiju, ekstrasensi man ir noteikuši, un es tam varu tikai piekrist. Esmu laukos dzimusi un augusi, un bez dārza nevaru iztikt. Kad no skolas pārnāku kā pārdurts balons, atjaunot spēkus dodos uz dārzu. Atgriežos, tos pilnīgi atguvusi. Varbūt arī tādēļ bioloģija mani ir interesējusi jau kopš vidusskolas gadiem,” saka V. Voliņa.Pēc viņas domām, lai kļūtu par skolotāju, nepietiek tikai ar labu mācāmā priekšmeta apguvi. “Mūsu skolā ir strādājuši daži talantīgi un gudri cilvēki, bet viņi nav spējuši kļūt par skolotājiem. Tāpat kā visi nevar būt baletdejotāji vai operas dziedātāji, arī par skolotāju ne visi var strādāt. Skola paņem visu cilvēku bez atlikuma. Jā, var redzēt, ka mēs jau pēcpusdienā ar portfeļiem dodamies mājās, bet neviens neredz to otru dienas daļu, kad līdz tumsai gatavojamies nākamajai darba dienai. Un arī tad ne vienmēr visu var pagūt,” apliecina skolotāja.Valsts attieksme aizvainoV. Voliņa ir pārliecināta, ka valstij vajadzētu uzturēt augstu pedagoga darba prestižu. “Pašreizējās runas un pat ķengas ap skolotāja darbu, kā arī valsts attieksme pret pensijas vecuma pedagogiem rada it kā uzskatu, ka skolotājs nav nekas. Tāda situācija nenāk par labu bērniem mācību procesā, jo patiesībā skolotājiem ir augstas prasības. Es, piemēram, bioloģiju nevarētu pasniegt ar citas augstskolas diplomu. Tomēr pašlaik ir tā, ka katrs, kam nav slinkums, var bārt pedagogus. Ārstu operācijas laikā neviens nerās, jo paliks rēta vaļā, bet pret mūsu profesiju var vērsties bez nosodījuma. Arī tad, ja bērns kaut ko nebūs izdarījis kā vajag, vainīgs visbiežāk būs skolotājs,” aizvainojumu par pašreizējo valsts attieksmi pret izglītību neslēpj skolotāja.Bērni ir jāieinteresēVairāki skolēni uzskata, ka V. Voliņa ir ļoti stingra. Viņas stundās jāsēžot tik klusi, lai mušu varētu dzirdēt. Dzirdot to, skolotāja pasmaida un apliecina, ka, nudien, nevienam tā sēdēt neesot likusi. “Lieta ir cita. Kad sāku skaidrot jauno vielu, bērni paši aizraujas un seko manam teiktajam uzmanīgi līdzi. Tas skolotājam jāprot. Es pēc bērnu izturēšanās redzu, kad man stunda ir izdevusies un kad kaut kas nav bijis kā vajag. Paejos pa klasi un vēroju – ja man līdzi seko skolēnu acis, tad viss ir kārtībā, ja tā nav – kaut kas tomēr pietrūcis,” skaidro V. Voliņa. Pēc skolotājas domām, klases priekšā nav jābūt no vēstures zināmam veco laiku skolmeistaram, kas, nikni kratot rādāmkociņu, uzdod uzdevumu, bet nedrīkst arī demokrātiju uztvert par anarhiju. “Vienalga, kur mēs ietu – vai kādā iestādē, vai citur – , mēs vēlamies, lai mums pretim būtu disciplinēts cilvēks un kārtīgi veiktu savu pienākumu. Demokrātiju nedrīkst sajaukt ar haosu, jo tajā nekas nerodas. Es gan neapzinos, kad būtu izturējusies īpaši stingri, iespējams, no manis plūst kaut kādi fluīdi, kas bērniem liek klausīt,” ar humoru piebilst skolotāja.Pamatā – milzīgs darbsGribu zināt, kā V. Voliņai izdevies sagatavot tik daudz medaļnieku olimpiādēm. “Tas ir tikai milzīgs skolēna un skolotāja darbs. Ja ir audzēknis, kuram bioloģija interesē un kurš tādēļ ir ar mieru iziet cauri visam lielajam darba apjomam, tad veiksme neizpaliek. Gatavojot bērnus olimpiādēm, es pati ļoti daudz ar viņiem strādāju ārpus ikdienas darba, jo olimpiādēs ir augstskolas līmeņa jautājumi. Tomēr uzsveru, ka panākumus nodrošina divpusējs – skolēna un skolotāja – darbs. Tas ir tāpat kā medicīnā. Ārsts var izrakstīt nez cik labas zāles, bet, ja slimnieks tās nelietos, viņš neizveseļosies,” saka V. Voliņa. Pēc skolotājas domām, jaunatne gadu gaitā nav daudz mainījusies. “Tāpat kā agrāk, arī tagad ir tādi, kuriem daudz kas vienaldzīgs, un ir jaunieši, kuri ļoti dziļi cenšas apgūt mācību priekšmetu. Tikai tagad, kad ir pieejams internets, zinātkārākajiem tas labāk izdodas,” saka V. Voliņa. Jātiecas pēc izglītībasNereti gadās, ka skolotājai ar audzēkņiem sarunas aizvirzās nost no attiecīgās stundas vielas un tad tās visbiežāk skar nākotni. “Tādos brīžos es vienmēr uzsveru, ka jādara viss iespējamais augstākās izglītības iegūšanai, jo bez izglītības cilvēks nav nekas. Pašlaik gan valsts vara ar savu attieksmi pret izglītību zāģē zaru, uz kura atrodas mūsu valsts. Pagājušajā mācību gadā viena meitene bioloģijas olimpiādē ieguva bronzas medaļu, bet studijām viņai galīgi nav naudas, jo sarežģījušies ģimenes apstākļi. Tas ir viens piemērs. Iznāk, ka turpmāk varēs studēt nevis gaišākie mūsu jauniešu prāti, bet tie, kuru vecākiem ir nauda. No tā nākotnē cietīs vairākas nozares. Es skolēniem norādu, ka pēc izglītības tik un tā jātiecas. Ja neizdosies to turpināt tūlīt pēc vidusskolas, varbūt augstskolā varēs iestāties vēlāk, bet pašreizējo apstākļu dēļ rokas nedrīkst nolaist. Jāmācās, jācenšas sevī saglabāt izziņas tieksme un gan jau izdevība sasniegt mērķi būs. Man ir gadījies sastapt dažus bijušos skolēnus, kuri sākumā nav varējuši studēt, bet augstskolā iestājušies vēlāk un kļuvuši par labiem speciālistiem. Tā ka nekas neiespējams tas nav,” saka V. Voliņa.Sagaidot Skolotāju dienu, V. Voliņa saviem kolēģiem novēl izturību, jo tā pedagogiem vēl ilgi noderēšot.
Skolēni par savu skolotāju
Kristīne Meļķe, 12. klases skolniece:- Ģimnāzijā mācos kopš 7. klases un esmu sapratusi, ka skolotāja Voliņa savu priekšmetu uzskata gandrīz par galveno. Varbūt tādēļ mēs tik labi esam apguvuši bioloģiju. Vismaz mani tā ļoti interesē, un tas ir skolotājas nopelns.Edgars Krieviņš, 12. klases skolnieks:- Skolotāja Voliņa ir gudra un pieredzējusi pedagoģe. Man ir ļoti interesanti klausīties, kā viņa stāsta par bioloģiju.
