Lielais šķīvis ar mazo krūzīti satikās atkritumu izgāztuvē, kur šodien tos bija atvedis muižas atkritumu savācējs. Šķīvja malas bija apzeltītas, par ko tas bija ļoti lepns. Uz tā bija uzgleznota pils un tās priekšā kungs ar uzskrullētām ūsām, pātagu rokā un suni laba teļa lielumā.
Šķīvis bija viens no greznās servīzes diviem dučiem, kurus barons atvedis no Vācijas. Šeit viņš bija nokļuvis sulaiņa neuzmanības dēļ, kuram pēc barona sudrabkāzu svinībām, novācot traukus, uz spožā parketa paslīdējusi kāja un tas nokritis no paplātes. Pateicoties labam porcelānam, no kura tas izgatavots, tas nebija sašķīdis, bet tikai ieplīsis. Šķīvis bija kalpojis dižciltīgiem kungiem un tāpēc arī sevi uzskatīja par dižciltīgu. Viņš atcerējās tos laikus, kad uz viņa tika likta cepta pīle ar salātiem, pildīta līdaka olu mērcē, kūpināts zutis vai cūkas cepetis un karbonāde, šķiņķa un desu asorti, cīsiņi ar skābiem kāpostiem…, vai visu maz var atcerēties. Šķīvis apskatījās apkārt un neredzēja neviena ievērības cienīga kaimiņa. Mazo emaljēto krūzīti, kurai bija nolauzta osiņa, dibenā nolupusi emalja un uzrūsējis caurumiņš, viņš pat neievēroja vai negribēja ievērot. Aiz lepnuma viņš tā uzpūtās, ka pārsprāga un uzgāzās uz krūzītes. Mazai krūzītei bija maz priecīga, ko atcerēties. Viņa bija kalpojusi muižas kalējam. To kalēja sievai, agrākai muižas istabenei, bija uzdāvinājusi lielmāte pirms daudziem gadiem, kad nākusi apraudzīt tās pirmdzimto. Maz saldināta tēja vai kafija, reizēm piens un pavisam reti ķīselis bija viss, ko krūzītē lēja. Tiesa, jaunībā arī viņa, tāpat kā šķīvis, bijusi apgleznota, bet gleznojums jau bija gandrīz nogājis. Būdeļnieku puika, staigādams pa izgāztuvi, cerēdams tur atrast ko derīgu, paspēra saplīsušo šķīvi ar kāju un ieraudzīja krūzīti. “Smuka krūzīte ar caurumiņu,” viņš priecājās, “būs, kur iestādīt mazo rozes stādiņu, kuru man šorīt uzdāvināja muižas dārznieks.” Pēc gada rozīte uzziedēja. Tas bija ska
