Valda Cirīte Smiltenē dzīvo jau 25 gadus. Šobrīd viņa ir pārliecināta, ka dzīvi mazpilsētā nevēlas mainīt pret drūzmu, kas valda lielajās pilsētās.
Valda Cirīte Smiltenē dzīvo jau 25 gadus. Šobrīd viņa ir pārliecināta, ka dzīvi mazpilsētā nevēlas mainīt pret drūzmu, kas valda lielajās pilsētās.
“Kopš divu gadu vecuma kopā ar vecākiem un māsu sākām dzīvot Aizkrauklē. Tur pabeidzu tagadējo Aizkraukles novada ģimnāziju un pēc tam aizgāju mācīties uz Liepāju,” iepazīstina Smiltenes Centra vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja V. Cirīte. Kāpēc tieši šāda profesijas izvēle? “Neko citu nevarēju izdomāt. Pat nezinu, vai tajā brīdī bija tik liels aicinājums kļūt par pedagoģi. Man patika latviešu valoda un literatūra, jo to pasniedza ļoti jauka skolotāja,” atceras Valda. Augstskolas izvēlē nozīme bija arī piejūras pilsētas vilinājumam. Ne toreiz, ne vēlāk šī it kā nejaušā izvēle viņai nav bijusi jānožēlo.
Kur palikuši tie gadi
Studiju pēdējā kursā Valda uzzinājusi, ka vienā Smiltenes skolā vajadzīga latviešu valodas skolotāja. To viņai pastāstījusi māsa, kura draudzējusies ar meiteni no Smiltenes. Tieši tolaik augstskolā Valdai izteikts piedāvājums kļūt par atbrīvoto komjaunatnes sekretāri. “Nu to nu gan es negribēju,” uzsver Valda. Tā klātienes ceturtā kursa studente sākusi strādāt toreizējā Smiltenes 2. astoņgadīgajā skolā. “Sāku jau augusta vidū, kad bija jākārto metodiskie materiāli. Ar padomu palīdzēja skolotāja Aina Sīmane. Pamazām gatavojos, kamēr pienāca 1. septembris. Tā paagrāk ierados skolā. Vienīgais, ko man pateica, ka klase atrodas tur tajā telpā aiz lielās klases. Tūlīt visi bērni bija jāved uz līniju, un darbs sākās. Neviens mani speciāli klasē neieveda. Pat nezinu, vai tas bija labi vai slikti,” vērtē skolotāja. Viņai uzticēja audzināt 6. klasi. Dažu toreizējo audzēkņu bērni šobrīd jau absolvējuši 9. klasi. “Godīgi sakot, nezinu, kur palikuši tie gadi. Nezinu. Paskatos uz saviem bērniem. Kā var būt jau tik lieli?” brīnās Valda.
Dzīvē kaut ko vajag mainīt
“Kad tikko atnācu uz Smilteni, visiem skaļi mēģināju iestāstīt, ka es tikai tā — garāmejot. Nemaz nezināju, vai skolā bija mana īstā vieta, kaut gan darbs man ļoti patika. Nevienu brīdi neesmu jutusies tā, ka nepatiktu tas, ko daru. Biju dzirdējusi, ka normālam cilvēkam ik pēc pieciem gadiem dzīvē kaut ko vajag mainīt. Jaunībā nevarēju iztēloties, ka paies gadi, bet es joprojām darīšu vienu un to pašu. Tomēr nezināju absolūti neko citu, ko varētu iesākt. Jo vairāk iet gadi, jo mazāk zinu, kur vēl citur varētu strādāt. Varbūt dzīve ir pārāk vienmuļa un vienkārša, nekas tāds īpašs — ar uh! nav noticis, bet es visu laiku jūtu, ka man iet ļoti labi. Tiešām nevaru atcerēties neko sliktu, kas ar mani būtu noticis,” gandarīta smilteniete.
Šeit cits citu pazīst
Vai viegli bija nomainīt Rīgai tuvējo Aizkraukli pret mazpilsētu? No sākuma Valda dzīvojusi pie vīra vecākiem. Tepera ezeram tuvējā māja no ārpuses izskatās salīdzinoši liela, tomēr istabiņas nav īpaši plašas. Ģimenē pieteikusies jaunā paaudze, un nācies atzīt, ka telpas paliek pa šaurām. “Uzreiz mums dzīvokli neiedeva, tāpēc centos vīru pierunāt, ka vajadzētu pārcelties uz Aizkraukli — tuvāk Rīgai, kur lielākas iespējas. Runājām, spriedām. Gadi gāja. Mums piešķīra dzīvokli. Tad sapratu, ka vairs nekur nepārcelšos,” atceras Valda. Viņa atzīst, ka sākumā, braucot pie vecākiem, birušas asaras. Tik ļoti bijis žēl, pietrūcis bērnības un agrās jaunības pilsētas un tā laika draugu. “Jo vairāk gadu pagāja, jo vairāk iepatikās Smiltene. Tāpēc, ka mazpilsēta,” secina Valda. Tomēr viņa atzīst, ka attieksme nav viennozīmīga. Šeit cits citu pazīst. “Neesi vēl paspējis apgriezties, kad visi par tevi zina labāk nekā tu pats,” saka Valda. Patīkama ir ģimeniskā gaisotne, to var novērot uz ielas, kur cits citam garām neiet tikai nepazīstami cilvēki.
Spēja radīt drošības sajūtu
Tolaik, kad Valda sāka strādāt savā pirmajā un arī vienīgajā darbavietā, skolā notika paaudžu maiņa. Jau strādāja Margarita Mikarta, Marija Marksa, arī Elita Stieģele. Darbu sāka Antra Alksne, Regīna Zariņa un Ingūna Gruntmane. No pieredzējušākajiem bija Irma Šarkova, Elmārs Rūts, Natālija Andersone un Aina Sīmane. Dažas stundas pasniegt ieradās Aina Taubenberga un Velta Putniņa. “Varbūt tagad cilvēkiem atliek mazāk laika kopā pabūšanai, bet tolaik mums bija ļoti aktīva pēcstundu dzīve. Skolotāju istabā bijām mēs visi — jaunie un pieredzējušie. Kas vienam bija uz sirds, tas bija zināms visiem,” salīdzina Valda. Viņa atceras, ka ilggadējie kolēģi spēja radīt drošības sajūtu. Valda vienmēr varējusi paļauties uz Ainu Sīmani. Kad notikusi pirmā vecāku sapulce vai pirmais izlaidums, kolēģi vienmēr dalījušies domās, kā vajadzētu to organizēt.
Šodienas bērni
ir ļoti gudri
Atskatoties uz pedagoģes darbā pavadītajiem gadiem, ir iespēja salīdzināt. Vai bērni ir mainījušies šajā laikā? “Man patiesi ir paveicies ar audzināmajām klasēm. To nesaku tikai intervijā laikrakstam, jo tiešām man tiek ārkārtīgi labas klases. To var sajust jau pirmajā tikšanās reizē, kad bērni ir atvērti, smaida un ar viņiem veidojas dialogs,” uzsver skolotāja. Valda salīdzina, ka ir dažas klases, kurās skolēni kļuvuši nežēlīgi, cietsirdīgi un ļauni savstarpējās attiecībās. Tas nav masveidā, bet daži bērni tādi ir. Iespējams, līdzīgas problēmas bija arī iepriekšējos gados.
Tomēr vienlaikus skolotāja uzskata, ka šodienas bērni ir ļoti gudri. “Informācija, kuru viņi var gūt, salīdzinot ar laiku, kad mēs beidzām 11. klasi, ir milzīga. Viņi varbūt mazāk lasa, kas man, kā literatūras skolotājai ir sāpīgi, bet viņu zināšanas ir vispusīgas un plašas. Bērni ir atvērtāki un drošāki. Tas ir fakts. Man patīk, ja bērni ir droši — droši, nevis nekaunīgi,” piebilst Valda.
Raudu, izcīnos ar sevi
Valda ir gandarīta, ka viņai saglabājas saikne ar bijušajiem audzēkņiem. “Ļoti patīk viņus sastapt uz ielas. Patīk salidojumi,” atzīst audzinātāja. Viena klase salidojumus rīkojusi katru gadu, kamēr pašiem piedzimuši bērni un laika atlicis mazāk. “Tas ir tāpat kā ar draugiem. Nevar vienkārši — es aizeju, un viss! Tas man nav tikai darbs, bet arī dzīvesveids, un es nebaidos to atzīt. Protams, tas rada problēmas, jo darbu mēdzu “nest” uz mājām,” vērtē Valda. “Katra klase burtiski pieaug pie sirds. Tad nāk izlaidums un asaras. Raudu, izcīnos ar sevi. Man viņu ir tik ļoti žēl, jo atkal viens posms dzīvē beidzas un jāsākas jaunam.
Vaicāta, kādas īpašības cilvēkos un arī skolēnos viņa vērtē negatīvi, pedagoģe teic, ka nekaunību savstarpējās attiecībās un atklātu ļaunumu. “Kad izlaužas cinisms un zemiskums, tad nevaru klusēt. Bērniem visādi var gadīties. Kļūmes var pieļaut neapzināti, bet, ja iekšā ir nostāvējies ļaunums un nāk ārā, tad ir nepatīkami,” vērtē skolotāja. Tomēr viņa atzīst, ka pret sevi vērstu šādu attieksmi nekad nav jutusi. “Patiesībā pat gaidīju, ka mani pārbaudīs. Izdomāju, kā tas varētu notikt. Tagad gadi pagājuši un vairs nekādus pārsteigumus negaidu,” pasmaida Valda.
Pēc skolas kņadas vakaros mājās gribas klusumu. “Kad mani bērni bija mazāki, viņi gribēja vienkārši parunāties. Reizēm nebija spēka pat muti pavērt. Šķiet, kāds tur spēks vajadzīgs, lai runātu, bet tā ir,” atzīst smilteniete.
Relaksāciju no ikdienas viņa gūst brīvdienās, kad visi dodas pie vecvecākiem uz Zaubi vai aizbrauc līdz jūrai. “Agrāk man ļoti nepatika ravēt, bet tagad iet uz labo pusi,” brīvo brīžu nodarbošanos atklāj Valda.
Varu pielikt savu roku
Sarunās sākumā Valda teica, ka normālam cilvēkam dzīvē kaut kas jāmaina ik pēc pieciem gadiem. Tā sagadījies, ka viņai šis izmaiņu cikls ir 25 gadi. “Pietiekami ilgi esmu dzīvojusi Smiltenē. Varu pielikt savu roku, lai kaut ko mainītu. Viss dzīvē rit, kā tam jārit, un pienācis laiks kaut kam jaunam,” Valda vērtē savu iesaistīšanos pašvaldības darbā. Nesen, mainoties Smiltenes domes deputātu sastāvam, viņa uzņēmās lēmējvaras pārstāves pienākumus. “Būs grūti. Nezinu, kā man klāsies, bet ir lietas, par kurām esmu aizdomājusies un varu runāt skaļi ne tikai skolā,” akcentē Valda. Viņa uzskata, ka viena no pilsētas problēmām ir vecāku atbildības trūkums par bērniem. Vakarpusē uz ielām nav droši ne bērniem, ne vecāka gadagājuma cilvēkiem. “Tā ir vecāku atbildība, ko viņa bērns dara brīvajā laikā. Viens nav cīnītājs, tāpēc jāmēģina spēki apvienot. Jārosina darboties tie vecāki, kuri varētu rūpēties ne tikai par saviem bērniem, bet palīdzētu arī citiem,” plāno deputāte.
