Pasaules valcēniešu dienās Valkā bija ieradies arī kādreizējais valcēnietis, tagad Siguldas bobsleja un kamaniņu trases direktors, Siguldas novada domes deputāts un skeletona treneris Dainis Dukurs. Aizņemtības dēļ viņš nepaguva uz domnīcu par izglītību, kultūras indentitāti un latvisko apziņu, uz kuru bija uzlūgts, taču atbrauca uz salidojumu ģimnāzijā. Savulaik guvis labus panākumus bobslejā, bet viņa dēli Martins un Tomass zināmi kā labākie skeletonisti ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē. Izmantojot izdevību, “Ziemeļlatvija” D. Dukuru lūdza uz interviju.
– Jūs esat dzimis Alūksnē. Kas jūsu ģimeni atveda uz Valku?- Man toreiz bija trīs gadi, kad vecāki nolēma pārcelties uz Valku. Viņi te nodzīvoja visu atlikušo mūžu, bet es pēc pamatskolas beigšanas aizgāju uz Murjāņu sporta ģimnāziju, pēc tam studēju toreizējā Rīgas Politehniskajā institūtā. Pēc tā beigšanas biju ieguvis inženiera mehāniķa izglītību un sāku dzīvot un strādāt Siguldā. Patlaban man nav vairs lielas saistības ar Valku, jo vecāki ir apglabāti. Te dzīvo vairs tikai mana māsa. Taču tā kā man tagad ir ļoti daudz darba, atbraukt iznāk reti.- Atceroties Valku, kas jums visvairāk palicis atmiņā par šo pilsētu?- Valka ir īpatnēja pilsēta. Tā atrodas uz valsts robežas, aiz kuras ir stipri līdzīga igauņu pilsēta Valga. Atceros, ka šo to iemācījos igauniski un gāju uz Valgu kaut ko nopirkt, kā nebija Valkā. Atmiņā ir aizķēries arī skolas laiks ar savām aktivitātēm un skolotājiem. Tas ir neizdzēšams dzīves posms, ko vienmēr atcerēšos.- Vai ar klasesbiedriem tiekaties?- Jā. Sanāca tā, ka pēc pamatskolas ar vairākiem klasesbiedriem kopā devos mācīties uz Murjāņiem un tādēļ bija iespēja pastāvīgi ar viņiem tikties. Turklāt man ir labs bērnības draugs Artūrs Runde, pie kura atbraucu uz Valku. Pie viņa arī pārnakšņoju, ja ir vajadzība. Viņš mani uzaicināja arī tagad palikt pa nakti, taču man ir ļoti daudz darba, tādēļ paviesošos, satikšos ar skolasbiedriem un došos atpakaļ.- Kas jūs saistīja tieši pie bobsleja, tolaik tas Latvijā vēl nebija gluži pazīstams sporta veids.- Visticamāk, bobslejs pievilka tāpēc, ka no 1980. gada dzīvoju Siguldā. Toreiz tur sāka būvēt trasi. Nejauši satikos ar diviem bobslejistiem, no kuriem viens bija mans klasesbiedrs Murjāņos. Turklāt šo to kā inženieris Siguldas “Lauktehnikā”, kur tolaik strādāju, būvēju bobslejam. Beigās sports mani ievilka aizvien dziļāk, sāku interesēties, braukāju uz sacensībām, pats tajās arī piedalījos, līdz kopā ar Jāni Skrastiņu kļuvu par Latvijas čempionu Cēsu Cīrulīšu trasē. Tādu pamatīgu bobslejistu skolu izgāju pie Rolanda Upatnieka. Varu teikt labā nozīmē, ka viņš bija traks vīrs. No viņa ļoti daudz guvu.- Kādēļ dēli Martins un Tomass nodarbojas ar skeletonu, nevis bobsleju kā tēvs?- Stāsts ir tāds, ka 1994. gadā sāku strādāt par Siguldas trases direktoru. Šajā trasē var nodarboties ar trijiem sporta veidiem – braukt ar kamaniņām, bobiem un skeletonu. Kamaniņu sports Siguldā bija labi nostādīts, tur jau notika pasaules kausa izcīņa, arī bobslejā bija dažādas lielas sacensības un treniņu nometnes, un sāku domāt, kādēļ lai šeit neparādītos skeletons. No Norvēģijas atvedu divus vai trīs skeletonus, un pirmie, kuriem piedāvāju tāpat vien nobraukt pa trasi, bija dēli. Tad vēl nevienam no mums nebija tālejošu nodomu, pamēģinājām tikai intereses pēc. Dēli tolaik aizrāvās ar volejbolu, dažādās vecuma grupās kļuva čempioni un skeletons viņiem nebija prātā. Iznāca tā, ka pirmais brauciens bija liktenīgs. Pamazām dēli par to ieinteresējās.- Vai mūsu valstī ir viegli būt profesionālam skeletonistam vai bobslejistam?- Ja ir labi rezultāti, tad valsts sniedz atbalstu. Mūs pašlaik atbalsta un ar naudas balvām novērtē sasniegumus. Katrā ziņā skeletons nav no ienesīgākajiem sporta veidiem, ir citi, kur var vairāk nopelnīt. Ja runā par mūsu valsti, tad atbalsts ir pietiekams, lai nodarbotos un gūtu labus rezultātus. Savulaik mums vajadzēja izšķirties, vai nu metam mieru, vai nodarbojamies pa īstam, profesionāli ar skeletonu. Pārdevu savas mājas jaunbūvi, līdzekļus investēju dēlos un tad sākām darboties. Tagad ir sanācis tā, ka ar abu dēlu naudas balvām par panākumiem ir izdevies citā vietā uzcelt māju. Esmu apmierināts ar izdarīto, bet tāds es būtu arī tad, ja Martinam un Tomasam nebūtu tik labu panākumu. Uzskatu, ka abi ir ieguvuši labu izglītību, paralēli skeletonam studējot. Tomass ir beidzis Banku augstskolu un kļuvis par finansistu, Martins Latvijas Universitātē – Ekonomikas fakultāti. – Martins kļuva par divkārtējo Ziemas Olimpisko spēļu sudraba medaļas ieguvēju Vankūverā un Sočos, sešas reizes ir uzvarējis Pasaules kausa sacensībās un par panākumiem apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Savukārt Tomasam abās pēdējās Olimpiādēs – ceturtā vieta. Vai tas ir regulāru treniņu nopelns vai nepieciešams arī talants?- Es teiktu – jābūt gan vienam, gan otram. Treniņš ir ļoti smags. Katru dienu. Mēs cīnāmies par katru simtdaļu. Tomēr jābūt arī talantam. Protams, ir sportisti, kas ar smagu darbu panāk to pašu, ko cits ar talanatu, taču, ja talantīgs sportists pamatīgi trenējas, tad iznākums ir ļoti labs.- Vai tiešām ir tā, ka skeletonā neredz ceļu, kur brauc?- Jā, to neredz. Ja celsi galvu un skatīsies, tā vairs nebūs nekāda skeletonbraukšana. Viss jājūt ar ķermeni. Tāpat autosportā un motosportā daudz ko lasa ar ķermeni. Salīdzinājumā ar kamaniņu sportu un bobsleju skeletonā visgrūtāk lasās ar ķermeni, jo seja gandrīz skar ledu un spiediena rezultātā to nevar pacelt. Ir jātic tam, ko ķermenis saka par spiedieniem, centrbēdzēm un sānslīdēm, un galvā jābūt programmai B, jo, ja kaut kas nojūk, jāzina, ko mainīt, lai situāciju izlabotu. Ātrākā gaita skeletonam ir vairāk nekā 140 kilometru stundā, un prāts tam netiek līdzi, jo trase ir mazliet platāka par metru, bet tas nozīmē, ka ātrums šķiet vēl lielāks. Tas ir tāpat kā ar automašīnu braucot pa šauru ceļu. Vienmēr liksies, ka tā iet ātrāk nekā patiesībā.- Vai trenējat tikai dēlus vai arī vēl citus skeletonistus?- Šobrīd kopā ar dēliem manā treniņgrupā ir deviņi cilvēki. Viņu vidū ir arī meitene no Valkas – Dārta Zunte, kuru trenēt uzskatu par savu godu un pienākumu. Viņa ir pati jaunākā mūsu grupā un ļoti spējīga.- Kādreiz presē daudz rakstīja, ka Siguldas trase ir atpalikusi no mūsdienu trasēm. Vai tas tiesa?- Savulaik Siguldā to veidoja kā kamaniņu trasi. Tai bija mazāki rādiusi, asākas ieejas virāžā. Kamanām tā ir perfekta trase. Pērn Siguldā notika pasaules čempionāts kamaniņu sportā, savukārt šogad būs pasaules junioru kausa izcīņa un cīņa par pasaules kausu. Turklāt Siguldā atgriežas bobslejs. Decembrī Siguldā būs Eiropas kausa izcīņa bobslejā un skeletonā. Tas nozīmē, ka trase ir pilnībā atbilstoša mūsdienu prasībām. Tās atjaunošanā ir investēti divarpus miljoni eiro un tagad tā ir trašu galvgalī ar visām tehnoloģijām.- Ko darāt kā Siguldas domes deputāts?- Darbojos Finanšu un Tūrisma un atpūtas komitejās. Mani priecē, ka Siguldas pašvaldība ir ļoti aktīva un darbīga. Pilsētas mērs Uģis Mitrevics atbalsta sportu, tādēļ ir tik daudz vietu, kur bērni var aktīvi nodarboties ar sportu. Mēs atbalstām arī lielos pasākumus, kurus gan paši neorganizējam. Finansējam dažādas kultūras programmas un atbalstām sportistus, kas sasniedz labus rezultātus kamaniņu sportā, bobslejā un skeletonā. – Vai ziņās klausāties par notikumiem Valkā?- Jā, norisēm pilsētā sekoju līdzi. Zinu, ka ir apvienotā Valkas un Valgas basketbola komanda, zinu, ka Valkā ir volejbola klubs, arī par pierobežas tirgu esmu dzirdējis, bet diemžēl pašam nav bijis laika atbraukt un kaut kur piedalīties. Katrā ziņā, sekojot līdzi masu medijos ziņām par Valku, tās vārds izskan diezgan bieži. Tas nozīmē, ka Valka strādā. Ja ieraugu internetā vai kur citur kādu ziņu par Valku, pasekoju līdzi, ar ko tas viss beigsies, jo Valka man daudz nozīmē.- Laika trūkuma dēļ nepaguvāt ierasties domnīcā. Tomēr varbūt varat pateikt, kā jūs saprotat kultūras identitāti un latvisko apziņu?- Mēs varam būt lepni, ka mums ir sava valsts, kultūra, karogs, valoda, sasniegumi dažādās jomās. Uz pasaules fona mēs esam ļoti maza valstiņa, tikai nepilni divi miljoni iedzīvotāju, un tomēr par mūsu sasniegumiem un panākumiem zina daudzās valstīs. Šo savu identitāti nedrīkstam zaudēt. Domāju, ka pašlaik mūsu galvenais uzdevums ir nosargāt savu valsti. Ja godprātīgi izturēsimies pret savu valsti, neraugoties, kādas muļķības kādreiz sastrādā politiķi, tad noturēsimies un latviešu valoda te skanēs vēl ilgi.- Kādi ir jūsu un dēlu nākotnes nodomi?- Pašlaik intensīvi gatavojamies nākamajai sezonai. Dēli trenējas divreiz dienā. Visi mērķi un centieni veltīti jaunajai sezonai, jo sasniegto nevēlamies zaudēt.
