Valcēnietim Robertam Johansonam paveicās, – kad valstis cita pēc citas, tai skaitā arī Latvija, sāka slēgt robežas, lai ierobežotu “Covid-19” izplatību, pasažieru kuģis, uz kura Roberts strādāja par fotogrāfu, neatradās kaut kur pie Amerikas vai Antarktīdas krastiem, bet jau bija pietuvojies Eiropai. Roberts mājās, Valkā, paguva atgriezties, faktiski ielecot “pēdējā vagonā” jeb vienā no pēdējām lidmašīnām pirms repatriācijas reisu uzsākšanas.
“Kad izbrauksi šo maršrutu, rakstīšu par tevi atkal,” pirms vairāk nekā gada teicu Robertam, zinot, ka viņam priekšā būs iespaidīgs jauns darbs un piedzīvojums ar ekspedīciju kuģi “MS Hamburg” – 10 mēneši apkārt pasaulei: vispirms dodoties uz Norvēģiju, tad – uz Špicbergenu, Islandi, Grenlandi, tālāk – uz Kanādu un ASV, tad – uz Bahamām, Kubu, Jamaiku, Karību salām, Brazīliju, Argentīnu līdz pat Antarktīdai un tad gar Brazīliju pāri okeānam atpakaļ uz Eiropu.
“Ziemeļlatvija” savulaik jau intervēja Robertu par viņa darbu, kā tas ir – būt fotogrāfam uz pasažieru kuģiem un ceļot pa visu pasauli, vienlaikus darot savu darbu. Roberts ir strādājis uz pavisam pieciem kuģiem, iemūžinājis tūkstošiem pasažieru neskaitāmās valstīs. Sekojot līdzi fotogrāfijām, ko viņš ievieto savā Instagram kontā, atliek vien ik pa brīdim sajūsmā ieplest acis, – cik mūsu planēta ir skaista un cik lieliski, ka mūsu novadnieks to redz un vēl parāda citiem.
– Tev ir tā laime, ka, pateicoties savam darbam, redzi pasauli. Esi bijis visos mūsu planētas kontinentos. Tagad, “Covid-19” izraisītās globālās krīzes laikā, izskan viedoklis, ka, samazinot avioreisus, apstādinot lielo rūpnīcu darbu, daba uzelpo. Kāds ir tavs vērojums? Cik ļoti cilvēki ar savu rīcību ietekmē dabu, tai kaitējot?
– Savā pēdējā braucienā pārsvarā biju mazapdzīvotās vai neapdzīvotās vietās, jo ekspedīcijas kuģa mērķis ir piekļūt vietām, kur nav tūristu, kur ir maz vai nav nemaz vietējo iedzīvotāju. Daba tur pa lielam ir neskarta, cilvēki tajā iejaucas minimāli. Jebkurā brīdī arī varēju iziet uz kuģa atklātā klāja un biju reizēm pat šokēts no pārsteiguma un atklāsmes, cik daba ir skaista un apbrīnojama. Katrā vietā ir kaut kas īpašs – vai tie ir fjordi, vai ūdeņi dažādās krāsās, vai arī pēkšņi okeāna vidū apkārt kuģim parādās teju 100 vaļi un peld garām. Protams, cilvēkiem vajag saudzēt dabu, kaut vai sākt ar atkritumu šķirošanu ikdienā, jo dabas skaistums ir ļoti unikāla lieta. Vienā no manām fotogrāfijām redzamas aitas Kaboverdes salās (Atlantijas okeānā apmēram 500 kilometru no Āfrikas krastiem – redakcijas piezīme), kuras ēd plastmasas maisiņus. Tur visur, uz zemes un ielās, ir tik daudz plastmasas iepakojuma atkritumu – kā pie mums rudenī lapu, ka vietējie iedzīvotāji to acīmredzot vairs pat nepamana. Dzīvnieki nesaprot, ka tie ir atkritumi un tos ēd.
– Aitas no tā nenomirst?
– Iespējams, nomirst.
– Tavās fotogrāfijās ir labi redzama dabas varenība. Iespaidīgas ir fotogrāfijas, ko uzņēmi Antarktīdā. Diemžēl arī šim sniega un ledus kontinentam neiet secen globālā sasilšana. Žurnāls “Ir” nesen rakstīja, – zinātnieki Antarktīdā steidz pētīt, kāpēc arvien nestabilāks kļūst un neticami ātri kūst Tveitsa ledājs, kas tagad tiek dēvēts par Pastardienas ledāju. Tā pilnīga izkušana veicinās katastrofālu jūras līmeņa celšanos. Vai nav tā, – jo mazāk tūristu ierodas Antarktīdā, jo efektīvāk šo unikālo kontinentu var pasargāt no cilvēkiem?
– Pasažieru lielie kuģi uz Antarktīdu nedodas, uz šo kontinentu kursē mazie ekspedīciju kuģi. Izkāpt krastā pasažieri var tikai noteiktās vietās. Cilvēki aiz sevis Antarktīdā nedrīkst atstāt nekādas pēdas – viņi nedrīkst nekam pieskarties, nedrīkst neko aiztikt. Uz kuģa ir lektori, kuri atbild par to, lai saglabātu un aizsargātu dabu un dzīvniekus Antarktīdā un lai tūristi neko neaiztiktu. Ir dažādi interesanti noteikumi, un lektori uzmana, lai šie noteikumi netiktu pārkāpti. Vienlaicīgi krastā drīkst atrasties tikai 100 cilvēki. Ja uz ekspedīciju kuģa ir 300 pasažieri, tad krastā no viņiem vienlaicīgi atrodas 80 un vēl 20 cilvēki no kuģa apkalpes un lektori. Krastā no noenkurotā kuģa nokļūst, braucot ar mazām gumijas laiviņām, pa 10 līdz 12 cilvēkiem katrā. Pirmie krastā brauc lektori, fotogrāfi un cilvēki, kuri atbild par drošību un palīdz pasažieriem izkāpt no laivas. Tad tiek apstaigāta teritorija un salikti karodziņi, kas norāda, kur tu drīksti iet un kur – ne. Karogu nedrīkst iespraust zemē. No akmeņiem ir jāuzceļ mazs tornītis, un karogu atstutē tajā. Nedrīkst neko pacelt no zemes, nedrīkst neko likt zemē, piemēram, somu. Ja jakai ir aizdare ar lipekli, pirms tam ar adatu lipeklis jāiztīra, lai tajā nebūtu nekādu pūku. Kājās drīkst vilkt tikai gumijas zābakus. Pirms došanās krastā uz kuģa ir saliktas vanniņas apavu zoļu dezinfekcijai, vienā ir ziepjūdens šķidrums, nākamajā – šķidrums noskalošanai, pēc tam zoles tiek noslaucītas un tad vēl virs zābakiem jāuzvelk bahilas. Ja cilvēks ienesīs kādu bacili Antarktīdā, sekas var būt nepatīkamas, jo šā kontinenta iemītniekiem nav nekādas imunitātes, – nav bijusi nekāda saskarsme ar pārējo pasauli.
– Izklausās kaut kas līdzīgs tagadējiem drošības pasākumiem cīņā pret “Covid-19”.
– Jā, mums pat būtu jāpamācās, jo viņiem ir izdevies. Antarktīdā daba ir neskarta, un cilvēks tur ir ciemiņš.
– Kādas ir sajūtas, esot tik unikālā vietā, kāda ir Antarktīda? Tās vispār var aprakstīt?
– Ir sajūta, ka esi ļoti ekskluzīvā klubiņā, vidē, kas citiem ir tik ļoti nepieejama un kurā viss ir tik interesants un cilvēku neaiztikts. Pašā Antarktīdas kontinentā mums bija tikai viena no pieturām, pārējās bija Antarktīdas arhipelāgos.
– Fotogrāfijās no Antarktīdas ekspedīcijas, ko esi ievietojis savā Instagram kontā, dominē pingvīni. Kāpēc tieši viņi?
– Viņi man ļoti iepatikās. Kad izkāp krastā, tur pa lielam nekā nav. Apkārt ir aisbergi un ledus, turklāt tu nekur nedrīksti iet, vienīgi mazliet pastaigāt atļautajā zonā. Mums, fotogrāfiem, ārā ir jāpavada ilgs laiks. Pasažieri mainās, bet mēs paliekam, un tad pingvīni ir vienīgās dzīvās būtnes mums tuvumā. Jo vairāk uz viņiem skaties, jo vairāk saproti, cik viņi ir dīvaini. Tā arī nesapratu, vai viņi pamana, ka mēs, cilvēki, tur esam.
– Kā šo 10 mēnešu laikā ir mainījies tavs skats uz pasauli? Tu esi tik daudz redzējis, saticis cilvēkus no dažādām rasēm, dažādu kultūru pārstāvjus.
– Vietu, kurās neesmu bijis, kļūst arvien mazāk. Esmu secinājis, ka nekas uz mūsu planētas nav tālu, viss ir tuvāk, nekā kādreiz domāju. Esmu sapratis vēl vienu lietu, – cilvēki ir ar ļoti dažādiem uzskatiem. Kādreiz domāju, ka cilvēki visur ir līdzīgi un pa lielam mēs visi domājam vienādi. Taču tā tas nav. Ļaudīm no citām kultūrām, rasēm un valstīm ir pavisam citi uzskati un citas prioritātes, no kā viņi būvē savas dzīves pamatus, nekā mums, eiropiešiem. Tas, ko mēs uztveram par normu, lielākajai daļai pasaules nav norma. Mēs viņiem esam dīvainīši no mazās Eiropas, kuri domā, ka viņu uzskati ir pareizāki nekā, piemēram, cilvēkiem Āzijā.
– Tāpēc man arī šķiet, ka pārlieku liela cilvēku migrācija pasaulē, kā rezultātā sajaucas dažādas rases, nerada miermīlīgu līdzāspastāvēšanu. Gluži pretēji, tā raisa spriedzi sabiedrībā.
– Tas ir atkarīgs no pašiem cilvēkiem, no tā, cik ļoti viņi katrs vēlas uzspiest savus uzskatus citiem. Ja tu ienāc citā kultūrā, tad šī kultūra ir jārespektē, tu nedrīksti uzstādīt savus noteikumus un likt apkārtējiem mainīt savus uzskatus. Tev ir jāpielāgojas pašam, nevis jāliek, lai visa apkārtne pielāgojas tev, citādi arī rodas lielās problēmas. Mums uz kuģiem ir darbinieki no daudzām valstīm, dažādām kultūrām un reliģijām, bet nav tā, ka kāda tauta ienīstu kādu citu vai dažādu reliģiju pārstāvji nevarētu savā starpā sadzīvot. Neviens neuzspiež otram savus uzskatus, visi ir draudzīgi.
– Skatoties Instagram tavas fotogrāfijas, nevar nepamanīt, ka esi audzis profesionāli kā fotogrāfs. Tev ir ļoti labi kadri, tverot cilvēku emocijas, dzīvnieku un putnu uzvedību. Darbā saņēmi par to komplimentus?
– Ekspedīcijas kuģa fotogrāfu komandā bijām tikai trīs cilvēki. Es esmu foto menedžeris un man nav neviena priekšnieka, kurš mani varētu paslavēt, es esmu tas, kuram jāslavē citi. Bet jā, es pats jūtu, ka manas prasmes un saprašanas par tehniskām lietām ir uzlabojušās.
– Ievēroju, ka tu arvien vairāk fotografē dabu.
– Jā, man vajag laiku pa laikam kaut ko pamainīt. Ir jābūt kādam ievirzienam. Ja tu dodies ārā ar domu fotografēt visu, ko ieraudzīsi, tad tev būs no visa pa mazam, bet nekas tāds īpašs. Ja tu mazliet vairāk koncentrējies uz kādu novirzienu, tad bildes sanāks labākas. Un jā, man ļoti iepatikās fotografēt dzīvniekus. Mēģināju noķert interesantākos momentus.
– Tev ir labs materiāls fotogrāfiju izstādei. Vai nav bijusi doma sarīkot ekspozīciju dzimtajā Valkā, lai cilvēki redz skaisto pasauli caur tavu fotoobjektīvu?
– Uz kuģa ir tik intensīvi jāstrādā ar jaunām bildēm, ka nav laika taisīt privātus projektus, savukārt tad, kad atbraucu mājās, gribu atpūsties no tā, kas ir mans darbs un ko daru katru dienu mēnešiem ilgi – no fotografēšanas un fotogrāfiju apstrādes. Turklāt mājās esmu tik īsu laiku, ka īsti negribu šķirot vecās bildes, kuru man ir tūkstošiem. Iziet cauri vienai sezonai vien man prasītu mēnešiem ilgu šķirošanas darbu. Savukārt neredzu jēgu sarīkot izstādi ar fotogrāfijām, kuras kaut kad jau esmu ielicis Instagram.
– Runājot par tavu darbu, kad to varēsi atsākt, ņemot vērā, ka valstu robežas uz laiku ir slēgtas?
– Nezinu. Mans sākotnējais plāns bija atpūsties, tad aiziet uz īsāku līgumu, jo šis bija pailgs līgums, visgarākais no visiem, un pēc tam būt mājās uz Ziemassvētkiem. Taču tagad nezinām, kad kuģi atsāks strādāt. Man ir kolēģi, kuri vēl joprojām ir uz kuģiem un nav tikuši mājās. Ir neziņa, bet gaidīsim, skatīsimies.
– Uz kuģiem, kur strādā tavi kolēģi, kāds ir slims ar “Covid-19”?
– Ir tā, ka kuģi pašu ieliek karantīnā neatkarīgi no tā, vai kāds no pasažieriem vai apkalpes komandas ir slims. Visi ir sabiedēti, jo uz kuģiem, kur ir noslēgta vide, vīrusi izplatās ātri. Mūsu kuģim paveicās, atpakaļceļā no Antarktīdas uz Eiropu tas nebija paņēmis pasažierus un nebija nomainījis darbiniekus aptuveni mēnesi. Līdz brīdim, kad šķērsojām okeānu un nonācām Eiropā, nebijām nekur piestājuši, līdz ar to mums nebija nekāda kontakta ar pārējo pasauli. Tikmēr vīruss jau sāka izplatīties Eiropā, bija runas, ka mūs ostā nepieņems, kaut uz kuģa jutāmies daudzreiz vairāk pasargāti un mums būtu bijis jāuztraucas par to, ka mēs dabūsim vīrusu no ārpasaules, nevis ārpasaule varētu dabūt vīrusu no mums. Piestājām Tenerifē, kur bija paredzēts mainīt pasažierus. Tur mūsu kuģi apturēja un pateica, ka tālāk tas nevar doties. Pasažierus izlaida ārā, jaunus neuzņēma, jo kruīzi tika atcelti. Ātri un veiksmīgi visi tikām projām uz mājām (“Ziemeļlatvija” jau rakstīja, ka, pārrodoties mājās, Valkā, Roberts kopā ar pārējiem ģimenes locekļiem labprātīgi devās 14 dienu ilgā pašizolācijā, viņam viss beidzās veiksmīgi, pārlidojumos no Tenerifes līdz Rīgai viņš “Covid-19” nebija saķēris – redakcijas piezīme).
– Vai vēlies turpināt darbu uz kuģiem?
– Grūti paredzēt, kas notiks nākotnē, bet jā, vēlos, man patīk mans darbs un patīk ceļot. Esmu ļoti pieradis pie dažādības, pie tā, ka apkārt viss mainās un ir jāpielāgojas pie dažādiem laika apstākļiem, dažādām kultūrām. Līdz ar to neiestājas rutīna. Tagad, esot mājās, man ātri apnīk būt tikai vienā vietā, tas pat nogurdina, bet cilvēki jau ātri pielāgojas pie visa.
– Vai, ceļojot pa pasauli, vēl neesi zaudējis spēju brīnīties?
– Tagad ir tā, ka es brīnos nevis par lielām, iespaidīgām vietām un lietām, bet par sīkumiem. Esmu redzējis, piemēram, Niagāras ūdenskritumu, Romas kolizeju, Toronto torni, kas ir viena no pasaulē augstākajām būvēm, un bijis šajā tornī augšā. Esmu redzējis glečerus, džungļus, milzīgus ūdenskritumus, daudzas citas lielas lietas un vietas un vairs nespēju uztvert tās kā īpašas, kā kaut ko iespaidīgu. Paskatos, uztaisu pāris bildes un eju meklēt, kas ir apkārt, līdz ieraugu mazu bērnu, kurš spēlējas ar balonu, un tas man šķiet interesantāk.
– Kas no šajā pēdējā braucienā redzētā tevi fascinēja visvairāk?
– Ir grūti atcerēties, kas noticis pēdējos 10 mēnešos, jo katru dienu bija kaut kas cits. No pēdējām lietām prātā palicis Riodežaneiro karnevāls – liels, pasaulslavens pasākums, kas notiek reizi gadā, un man bija iespēja tur būt. Tas bija kaut kas ļoti neparasts. Mums, kuģa fotogrāfiem, visu laiku gadās iespēja pēkšņi un negaidīti nokļūt vietās, uz kurām citi cilvēki plāno ceļojumu labu laiku iepriekš. Mums tas ir apmēram tā, – “vakarā ir karnevāls Rio, ja vēlies iet, ir biļete”. Tu pat nesagatavojies tam, ko redzēsi, varbūt tāpēc arī redzētais ātrāk izkrīt no atmiņas.
– Klausoties no malas, tavs darbs šķiet kā pasaka – ceļo pa pasauli un tev par to vēl maksā algu. Taču neviens darbs nav bez garozas. Kāda ir tavējā?
– Nav brīvdienu. Mums, fotogrāfiem, ir jāstrādā katru dienu. Tad vēl apkārt ir vieni un tie paši cilvēki, un tev ar viņiem ilgstoši ir jākomunicē, jāprot saprasties. Un tad, kad aprodi ar kuģa dzīvi, ir grūti atgriezties mājās un saprast, kā dzīvo citi. Aizeju uz veikalu un mazliet apmulstu, domājot, ko lai nopērk un pagatavo vakariņās, jo uz kuģa par tādām lietām tu nedomā, – ēdiens vienmēr ir sagatavots, nekas nav jātīra un jāmazgā. Dzīvo kā viesnīcā, kur par tevi parūpējas, un dari savu darbu. Un tam ir jāpatīk, citādi to ilgstoši nevar darīt. Un vēl – nevar būt jūras slimība, un man tās, par laimi, nav.
