Nabadzīga, brūkoša valsts, uz kuru nav visai droši doties – tā pirms aptuveni četriem gadiem domāja Ervins Gierzingers un Edīte Oberkoflere no Austrijas un Panagoitis Čatzipapas no Grieķijas. Mazliet zinošāks par Latviju bija vienīgi norvēģis Johannes Stikbaks. Jūnija beigās šie cilvēki viesojās Smiltenes Valsts tehnikumā – profesionālajā vidusskolā, kas ir labi sadarbības partneri jauniešu praktisko apmācību programmā. Divas dienas viņu viedokli par Latviju un šeit sastaptiem cilvēkiem apgāza kājām gaisā. “Ziemeļlatvijai” bija iespēja uzzināt, kā ārvalstu viesi uztver un novērtē lietas, kas mums ikdienā šķiet pašsaprotamas vai pat nepamanāmas. Interesantākais ir tas, ko šie četri radošie cilvēki domā par latviešu dzīves uztveri un attieksmi.
Turpinājums sekos…
Vispirms jāpiemin Smiltenes Valsts tehnikuma – profesionālās vidusskolas ekonomikas skolotājas Ingunas Avotas nerimstošā vēlme spert soli uz priekšu, neskatoties ne uz ko, un skolas direktors Andris Miezītis, kurš vienmēr centies atbalstīt kolēģu inovatīvās, reizēm pat trakās idejas. Tādas trakas idejas dēļ pirms vairākiem gadiem smiltenieši nokļuva starptautiskajā “Inpact” projektā, kur iepazina ne tikai šo triju valstu pārstāvjus, bet vēl vairāku citu, un deva iespēju audzēkņiem profesionālās iemaņas pilnveidot ārzemēs. Projekts ir noslēdzies, taču viss turpinās. Sadarbība pārvērtusies draudzībā. Kamēr citi šaubās, pie apaļā galda Smiltenē satikušies cilvēki, kuri uzdrīkstas un rīkojas. Vizītes galvenais mērķis tāds arī bija – izvērtēt līdzšinējo sadarbību un paust redzējumu par nākotni. Ervins Gierzingers sarunā ar “Ziemeļlatviju” atzinīgus vārdus veltīja tehnikumam, norādot, ka ar šo skolu problēmas nekad nav bijušas ne komunikācijas, ne praktisko apmācību programmas ziņā. No Johannesa Stikbaka uzzinājām, ka grūtāk sastrādāties ar holandiešiem, jo jaunieši ir vairāk uz iekšu vērsti, līdz ar to rodas problēmas. Kā to visu vērst par labu, ideja ir Grieķijas pārstāvim Panagoitim Čatzipapam. To, vai viņa ideja par tālmācību izdosies, laiks rādīs. Viņš iecerējis, ka audzēkņi no sadarbības valstīm ar skype palīdzību apgūtu teoriju konkrētajā jomā un tad jau zinošāki un drošāki dotos uz praktiskajām mācībām. Viņš ir apņēmies palīdzēt, cenšoties sameklēt kontaktus Grieķijā, lai jauniešiem, kuri apgūst mehāniķa un viesnīcu pakalpojumu programmas, būtu iespēja stažēties ārzemēs. Tas nebūt nav viss. Grieķis nolēmis rakstīt pašvaldību projektu, jo, izrādās, Latvijai un Grieķijai ir kopīgi svētki – Jāņi.
Vai mēs to novērtējam un pamanām?
Pēdēja vakarā pirms došanās prom, parka hotelī “Brūzis” notika vakariņas nepiespiestā gaisotnē. Kopā ar viesiem bija angļu valodas skolotāja Gundega Upeniece, un, protams, Inguna un direktors A. Miezītis. No viesnīcas terases paveras brīnišķīgs skats uz parku, un pat lietus nespēja ārzemniekiem sabojāt Latvijā gūtos iespaidus. Grieķis bija mazliet izbrīnīts, ka vienu brīdi līst, otru nē. Tikmēr austriete ar sajūsmu slavēja latviešus par viesmīlību, kādas citur nav. Viņa augstu vērtēja to, ka abas dienas no rīta līdz vēlam vakaram līdzās bija Inguna un Gundega, ka viss tika izstāstīts, paskaidrots, kā arī respektētas ārzemnieku vēlmes. Vai, sēžoties pie galda, lai ieturētu maltīti, jūs pamanāt, kā tas ir servēts, kāda ir apkalpošana un ēdieni? Visticamāk – nē, bet ārzemniekiem tas likās kas īpašs. Pat zemenes ar putukrējumu un šokolādi uzbūra mākslas darbu uz šķīvja. Daudzveidīgās ēdienu garšas gastronomisku baudu sagādāja Panagoitim, kurš Baltijas valstīs bija pirmo reizi. Viņam garšoja itin viss. Ar sajūsmu vīrietis garšoja bērzu sulas, par kurām iepriekš neko nebija zinājis. Ja reiz esi nokļuvis Latvijā, jāizbauda pirts labumi – arī tiem grieķis ļāvās pirmo reizi. Tā tik esot procedūra!
Mums klājies arī grūtāk
Cēsu pils parkā guļus Ļeņiņs, precīzāk, tā piemineklis. Panagoitī tas raisīja pārdomas, un viņš teica: “Jums šķiet, ka tagad klājas grūti, bet atcerieties, kā bija agrāk, kā cīnījāties. Iepazīstot Latviju, izskatās, ka esat atjēgušies no nebūšanām un viss šeit ir kārtībā. Cilvēki strādā, darbojas. Mums, Grieķijā, šobrīd ir daudz smagāk. Ja Rīgā redzējām tikai dažus ubagus, tad pie mums tie dzīvo kolonijām, situācija dažbrīd kļūst saasināta. Nesen divi imigranti nogalināja grieķi, sacēlās tracis. Cilvēkiem darbā samazina algas. Trīsdesmit gadus dzīvojām mierā, bet pēkšņi viss mainās. Novērtējiet to, kas jums ir, neesiet pesimisti!”To pašu mudina darīt arī pārējie ciemiņi, jo ne visām tautām izdodas būt tik apņēmības pilnām, sīkstām un ticības cauraustām kā latviešiem. Tikai mums tas reizēm piemirstas. Iespējams, tagad paši esam saņēmuši kādu devu iedvesmai un reizē izdarījuši labu darbu – atklājuši ārvalstu viesiem, cik brīnišķīga ir mazā Latvija.
