Nupat kādā televīzijas raidījumā arboristi stāstīja par sava darba specifiku. Latvijā pavisam esot vairāk nekā 40 apmācītu šīs jaunās profesijas cilvēku. Esmu redzējis, kā viņi strādāja Trikātā, un, šķiet, ka tā ir visnotaļ interesanta nodarbe jauniem cilvēkiem. Zināmā mērā par arboristiem var dēvēt arī daudzu pilsētu komunālo dienestu darbiniekus, kuri ik pavasari kokiem apzāģē praktiski visus zarus, atstājot tādu kā pliku puļķi. Zāģējuma vietas tiek aizkrāsotas ar zaļu krāsu, un tas pavasarī izskatās diezgan sirreāli, līdz atkal parādās jaunie dzinumi ar lapām. Man tas šķita pašsaprotami, jo par satiksmes drošību jārūpējas, jo dažviet patiešām zemās liepas ielu krustojumos ir traucēklis situācijas novērtēšanai. Taču, kā apgalvo arboristi, šī ir aplama metode, jo ļoti veicina stumbra trupi. Tā mode esot radusies Rīgā pirms dažiem desmitiem gadu un tagad nokļuvusi provinces pilsētās. Pareizāk būtu veidot nevis “puļķus”, bet vainagu katram konkrētam kokam. Var jau būt, ka tas ir utopiski un naivi pašreizējā finanšu situācijā, taču, iespējams, labākos laikos to varēs atļauties vismaz pilsētas centrā. Pirmo reizi mūžā kaut kas tāds mani pārsteidza Vīnē pirms gadiem padsmit. Brīnījos, kā var izveidot kokam vainagu, kas izskatījās kā precīzs kubs apmēram četru metru augstumā. Tiesa, nefiksēju koka šķirni, taču izskatījās ļoti dekoratīvi un pievilcīgi. Nav jau jābrauc uz ārzemēm, lai redzētu elegantus koku vainagus. Šīs rindas nekādā ziņā nav pārmetums tiem jaukajiem cilvēkiem, kuri, piemēram, Valkā, aizvien vairāk kļūst ievērojami ar acīmredzami paveikto vides sakopšanas ziņā.
