Vasara ir laiks, kad biežāk kā citos gadalaikos izbraucam ārpus savām mājām, lai apciemotu radus vai draugus vai vienkārši apskatītu tuvākas un tālākas vietas. Man sens sapnis bija aizbraukt uz Kurzemes pērli Kuldīgu, ko beidzot arī veiksmīgi īstenoju. Zināju, ka Kuldīga ir skaista pilsēta, taču ne par to šoreiz šīs pārdomas. Apskatot pa ceļam arī Kandavu, Sabili un Talsus, atgriežoties mīļajā un sirdij tik tuvajā dzimtajā Valkā, kā citām acīm ieraudzīju, cik bēdīga tomēr uz citu pilsētu fona mana pilsēta izskatās. Un ne jau tāpēc, ka te nav skaistu savrupmāju, kas apliecinātu vietējo turību, bruģētu trotuāru vai pat iebraucamā ceļa, kā tas ir Kuldīgā, bet tāpēc, ka te nav efektīgu vides objektu, pie kuriem piestāt un sajūsmā iesaukties – tu re, cik skaisti! Valkā trūkst vasaras ziedu radītā krāšņuma. Ir dažas glītākas dobes, bet nav kopējās ainavas. Par to šovasar “cepas” ne tikai “Ziemeļlatvija”, to runā ļaudis satiekoties, raksta sociālajos tīklos un spriež, kāpēc tā?
Tikko izlasīju valcēnietes Alitas pārdomas Facebook par to, kādu sajūsmu viņā izraisīja ciemošanās dzimtajā Smiltenē, kas patiesi ir uzteicama, ar izdomu un gaumi izgreznojot ar ziediem pilsētas dažādus stūrīšus, ne tikai centru. Man pašai ļoti iepatikās ideja par nokrāsotajiem un ar ziedu groziem izdekorētajiem velosipēdiem. Nenoskaidroju, tāpēc nezinu, cik naudas pilsētas puķošanai, tā to gribētos nosaukt, izlieto Kandava, Kuldīga vai Talsi, bet nedomāju, ka jautājums te ir naudā. Drīzāk profesionalitātē, radošumā un sapratnē, ka tas pilsētai ir vajadzīgs tikpat daudz, cik viens kārtīgs kultūras pasākums vai kas cits, ar ko asociē konkrēto pilsētu.
Valkā diskusijas raisījās par akmens lietderību, kas simbolizēs Valku un Valgu un kam lietos Robežtirgū savākto naudu, jo it kā viens akmens uz robežas jau ir. Par to, ka arī akmens var kļūt par spilgtu pieturas punktu, pie kura piestāt un nobildēties kā pie skaista vides objekta tūristiem, pilsētas viesiem un vietējiem, iedomājos Kandavā. Tur pilsētas centrālajā laukumā, kas savijas kopā ar parku, kas arī ir glīti uzturēts, stāv visai amizanta skulptūra – zīle ar cauru vidu, kur tā vien prasās piestāt un nobildēties. Zīles simbols izmantots arī bruģī, izskatās patiešām skaisti. Un zaļajā zonā ansambli papildina trīs no ziediem izveidotas ozolzīles. Cepurītes izveidotas no visparastākām samtenītēm, pati zīle no kādiem zaļiem augiem, kurus es kā tālu no dārzniecības esoša persona neatpazinu. Pat ieskatījos, kā tāds skaistums tapis, jo, jau pa gabalu ieraugot krāsu gubiņas, iesaucos: “Pieturam, ļoti skaisti!” Zīles „vēderā” bija zeme, kuru satur siets, tur arī iestādītas puķes. Vienkārši kā pieckapeika! Tā gribētos, lai kaut kas tik skaists ir arī manā Valkā. Talsos, savukārt, domājot par mūsu pieticīgo budžetu, ieraudzīju stilizētos, baltā krāsā nokrāsotos siena zārdus, kas kalpo kā afišu stabi un puķu turētāji. Nu, tas maksā pavisam maz, tas redzams pat ar neapbruņotu aci, bet vienkopus salikti ir tik efektīgi, ka atkal jāiesaucas – kaut Valkā būtu kas tāds! Talsos apstādījumus veidojis kāds ļoti labs puķu īpašību pazinējs, viss sastādīts tik labi, ka stāvi un priecājies par krāsu dažādību.
Protams, Kuldīga pati par sevi ir īsta pērle, īpašu šarmu tai piešķir koka arhitektūra, bet tas ir koks ar diviem galiem, proti, skaisti jau izskatās, bet vecās ēkas prasa lielus līdzekļus, lai tās varētu atjaunot un uzturēt. Tā kā viesojos arī pie kolēģiem Kuldīgas vietējā redakcijā, kas izdod laikrakstu “Kurzemnieks”, interesējos, kā tas nākas, ka ne tikai iestādes, bet bezmaz katra šķībi greizā būdele ir izdaiļota ar puķu vāzēm un puķu kastēm. Izrādās, tieši laikraksts arī ir gaisa dārzu popularizēšanas idejas aizsācējs. Sākotnēji redakcija sludinājusi un apbalvojusi skaistāk izdaiļoto māju īpašniekus, pēc tam to sākusi darīt pašvaldība. Taču šogad pilsēta uzsākusi jaunu praksi, proti, komunālais dienests pie mājām, arī iestāžu ēkām izliek vienādas un pilsētas ainavā iederīgas puķu vāzes. Tajās paši komunālā dienesta darbinieki sastāda ziedus un rūpējas, lai viss labi zied. Agrāk to darījuši iedzīvotāji katrs pats, tad, protams, bijis lielāks raibums. Papildu naudu no iestādēm un iedzīvotājiem par to neiekasē, tas piederas pie apsaimniekošanas naudas. “Kurzemnieka” redaktore Daiga Bitiniece man stāsta, ka Kuldīgā ir vienota apstādījumu koncepcija, tur viss smalki izplānots un paredzēts. Vides kompozīcijas un ziedu kastu izlikšana uz saviem balkoniem ir iegājusies arī iedzīvotāju vidū. Arī tas nav noticis uz burvju mājienu, bet ir mērķtiecīgi organizēts pasākums. Pašvaldība ik gadu izsludina projektu konkursu, kurā savas idejas var pieteikt iedzīvotāju grupas, lai izdaiļotu un labiekārtotu savas mājas apkārtni. Atsaucība esot ļoti liela, ap 60 projektu tiekot iesniegti domei, un allaž vajagot atvēlēt papildu līdzekļus, lai visām labajām idejām pietiktu naudas. Dome iedzīvotāju grupai savas idejas realizēšanai piešķir 600 eiro, un tā ir nauda, par ko pagalmos uzliek soliņus, sastāda puķu dobes un izveido vides objektus. Tad nav brīnums, ka es, redzot tik daudz skaistu pagalmu, jūsmoju – cik skaisti! Biju dzirdējusi, ka līdzīgi rīkojas mazās pilsētās Francijā. Ja ir iznācis braukt cauri tām, nenobrīnīties – pie visiem logiem izkārtas puķu kastes, kurās ir vienādas puķes. Arī tur pilsētas arhitekts izdomā, kāda kopumā izskatīsies pilsēta, un cilvēki pie saviem logiem drīkst izkārt vien atļautās krāsas un šķirnes puķes. Vai tās iedod pašvaldība vai pērk paši pilsētnieki, gan nezināšu teikt.
Alita savā komentārā rosina, ka Valkā visi, kam ir ziemcietes un kas audzē puķu stādus, varētu ziedot kādu mazumiņu savai pilsētai, lai tā izdaiļotos. Vai šis rosinājums atradīs dzirdīgas ausis pašvaldībā, nezinu. Vienīgi, ja cilvēki paši metīsies ko piedāvāt, tad ir risks efektu pārvērst par defektu, jo jābūt skaidram redzējumam, ko un kur mums vajag.
Ļoti gribas cerēt, ka arī novada vadība, pašvaldības deputāti un darba rūķi, kas pilsētā stāda un kopj puķes, būs vasarā kaut kur pabraukājuši apkārt, sasmēlušies idejas kaut vai tepat Smiltenē, Valmierā, Cēsīs, Alūksnē vai mazajā miestiņā Raunā, par interneta dzīlēs atrodamajām miljons idejām pat neieminos, un, saliekot galvas kopā, izdomās, kā darīt, lai ar tiem līdzekļiem un spēkiem, kas mums ir, padarītu Valku tādu, lai nākamgad mēs sajūsmā teiktu – re, cik skaisti mūsu Valkā! Lai ziedu kastes izdaiļotu kultūras namu, kur margas tā vien prasās pēc kā ziedoša, katru veikalu un iestādi, tai skaitā – redakciju, pie kuras šogad arī nav ziedu kastes. Lai redzot, cik skaisti izskatās ziedi, arī iedzīvotāji arvien vairāk gribētu atvēlēt līdzekļus skaistuma radīšanai sev apkārt.
