Latvieši jūliju un augustu uzskata par labākajiem un izdevīgākajiem kāzu mēnešiem. Kā nu ne, ja šajā pilnbrieda laikā daba pati teic priekšā, ka ir jāizdara kaut kas tāds, kas paliks atmiņā uz mūžu.
Atzīšos, man ļoti patīk apskatīt kāzu fotogrāfijas. Mūsdienās nav nekādu problēmu ar to atrašanu, jo tīmeklis ir pārpildīts ar skaistām un profesionālām fotogrāfijām. Apskatot jaunos pārus un izpētot viņu emocijas, cik nu katrs fotogrāfam spējis atklāties, skaidrs ir viens, – kāzu diena tik tiešām ir viena no vislaimīgākajām mūža dienām. Nesen, tiekoties ar foršiem cilvēkiem, pārrunājām visdažādākās tēmas, tostarp arī par precēšanos. Jautājām sievietei pāri četrdesmit, kurai jau ir dēls vidusskolnieka vecumā, kāpēc viņa neprecas? Viņa ar ģimeni dzīvo dziļos laukos, tik tiešām ir čakla saimniece, ļoti jauks un sirsnīgs cilvēks un feina mamma. Viņa pasmaidot atklāj, ka dzīvesbiedrs sakot, ka viņai vēl neesot beidzies pārbaudes laiks. Protams, visi pasmejamies, bet tomēr aizdomājos, – nu kāpēc tā dzīvē notiek? Dzīvo visu mūžu kopā, saimnieko, audzini bērnus, suņus un kaķus, sadraudzējies ar otras puses dzimtu, bet oficiāli attiecības nekārto un roku nelūdz. Nez, kā šādos gadījumos rīkoties – sist dūri galdā un izvirzīt ultimātu – ja neprecēsimies, ejam katrs uz savu pusi? Un ja nu šis aiziet? Bailīgi tomēr. Tā nenonācām ne pie kāda kopsaucēja, vien ar nedaudz mazu, sievišķīgi baltu skaudību aprunājām tos pārus, kuri šovasar viens otram teica jāvārdu. Arī man pēdējos gados ir laimējies būt kāzās, kurās precas gan gados jauni cilvēki, gan pāri pusmūžam. Abas kāzas bija ļoti mīļas un sirsnīgas. Taču joprojām atceros, kā mēs, kāzu viesi, pēc svinīgās laulību ceremonijas nesarunājuši aplaudējām pārim, kurš nolēma apprecēties, neskatoties uz saviem gadiem. Tas vēlreiz lika aizdomāties, ka vecums nav šķērslis, šķērslis ir dumji aizbildinājumi un neuzņēmība.
