Braucot pa Bilskas pagasta kluso ciematu Mēri, var novērot, kā iedzīvotāji kopj savas lauku sētas. Daudzu saimnieki rūpējas par to, lai vide, kurā viņi dzīvo, būtu kārtīga un tīra. “Silnieki” ir viena no skaistākajām lauku sētām, tai piemīt īpaša burvība, jo tajā mājo tūkstošiem dzīvību. Tas pārsteidz ne vienu vien apkārtējo.“Silniekos” teju trīsdesmit gadus saimnieko Žīguru ģimene – Birzuļu pamatskolas bijusī mācību daļas vadītāja Ligita un pārvaldnieks Tālis. Abu dzīve krietni izmainījās kopš pamatskolas slēgšanas. Taču atšķirībā no citiem cilvēkiem viņi nenoslēdzas sevī, tieši pretēji – saglabā optimismu katrā solī. Optimisms atspoguļojas visur – vai tas būtu gaumīgi iekārtotais pagalms ar dažādiem pašu darinātiem akcentiem un izaudzētiem krāsainiem ziediem, vai arī nams, kura telpās izvēlēti raibi toņi.Laiku pavada “Silniekos”Tālis stāsta, ka vēl pirms dažiem gadiem Mēros itin bieži varēja dzirdēt bērnu čalas un ciemata centrā rosījās iedzīvotāji. Tagad viss pieklusis, katrs vairāk par sevi. Jaunākie Mēru iedzīvotāji pa dienu devušies uz skolu Bilskā vai Palsmanē, bet pieaugušie kā nu kurš – daži darbā, bet daudzi pa mājām. Ligita ir simts latu stipendiāte un darba dienas aizvada auklējot bērnus Bilskas pagasta bērnudārza filiālē Mēros. Savukārt Tālis devies pensijā un rosās pa “Silniekiem”. Darba lauku sētā netrūkst. Saimnieki mājas darbus sadalījuši, taču nekad neatsaka palīdzību otram. Padarīto novērtē arī apkārtējie. Pirms kāda laiciņa “Silniekus” apbrīnoja konkursa “Bilskas pagasta sakoptākā lauku sēta” žūrijas komisijas locekles. “Saimniekam ir ar augiem apaudzēts pagrabs, pārdomāti iekopts dārzs, izbūvēts rotaļu namiņš bērniem un, protams, vīngliemežu aploks, kurā mitinās tūkstošiem gliemju,” reiz “Ziemeļlatvijai” teica viena no žūrijas loceklēm Smiltenes novada domes ainavu arhitekte Agija Bērtiņa.Tik tiešām “Silniekos” mitinās tūkstošiem dzīvību – vīngliemeži. Ne tikai Mēros, bet visā Bilskas pagastā Tālis ir vienīgais, kuram ir šāda neparasta aizraušanās. Vienkārši kļuva žēlTālis vīngliemežus sāka vākt tikai šopavasar. Tos viņš atklājis pavisam nejauši. “Rušinājos dārzā un ieraudzīju, ka puika (vīngliemezis – red.) aizvākojies. Pēc pāris dienām čaulu nometis un dzīvojas pie garāžas. Katru rītu, iedams garām, sasveicinājos ar viņu,” stāsta Mēru iedzīvotājs. Taču tobrīd Tālim prātā nenāca, ka jau pēc kāda laika “Silniekos” mājos ne viens vien vīngliemezis, bet gan vairāki tūkstoši. Liktenīgs izrādījās kāds brauciens pa muižas ceļu. “No savas mājas pabraucot gabaliņu līdz asfaltam, sapratu, ka tālāk nav kur. Viss ceļš noklāts ar šiem gliemežiem. Ja brauktu pāri, tad būtu tikai vieni līķīši. Man kļuva žēl. Ņēmu un salasīju tos. Pa radio biju tieši dzirdējis Burkovska interviju ar Vīngliemežu asociācijas prezidentu Andri Vītoliņu. Ja nezinātu, ka gliemjus var audzēt, iespējams, būtu citādāk,” atceras pensionārs. Gliemežus viņš aizveda uz “Silniekiem”, kur no koka dēļiem izveidoja tiem sētiņu. Ciematā par Tāļa rīcību bija padzirdējuši citi iedzīvotāji, tāpēc kādu rītu atskanēja zvans no viena attāla kaimiņa: “Brauc šurp. Netieku ārā no mājas, jo viss ceļš pilns ar vīngliemežiem. Citādi būs kādi pieci kilogrami līķīšu.” Tālis stāsta, ka līdz šim tik daudz vīngliemežu kā šopavasar vēl nebija redzējis. “Acīmredzot viņiem ziema bija ļoti labvēlīga. Virsū kārtīga sniega sega, nebija atkušņa. Gliemeži kļuva ļoti aktīvi, jo ceļš bija kā nosēts ar tiem. Protams, es speciāli nebraucu un nemeklēju, visus jau nemaz nedrīkst lasīt,” viņš stāsta. Sarežģītā likumdošanaPavasarī Tālis par vīngliemežiem zināja vien to, ko bija dzirdējis intervijā. Sācis interesēties un uzzinājis, ka Latvijā likumdošana paredz, ka cilvēks gliemjus var lasīt un nodot tirgū, bet turēt nedrīkst. Lai viss būtu oficiāli, nepieciešama atļauja. “Bet ko tad es, pensionārs, mežā dzīvodams, varu zināt. Viss tā neloģiski sanāk – var lasīt, nodot, bet paturēt nedrīkst. Ne jau es tagad ar viņiem baltu naudu pelnīšu, man vienkārši kļuva žēl. Braucu iegūt informāciju pie citiem vīngliemežu audzētājiem. Nokārtoju visu nepieciešamo tā, lai viss, ko daru, būtu oficiāli. Daudz palīdzēja kāds gliemju audzētājs no Vidagas. Viņš sagādāja arī svarīgu informāciju par gliemežu audzēšanu,” stāsta Tālis. No pludmales aizbēga“Silnieku” mājas saimnieks par saviem vīngliemežiem, kas šobrīd ir aptuveni septiņi tūkstoši, runā gluži kā par bērniem. Arī izturēšanās ziņā ir labestīgs un gādīgs. Aplūkojot gliemežus speciāli viņiem celtā 20×50 metru lielā aplokā. Tālis ik pa brītiņam uzsauc: “Čau, puikiņas!” Var manīt, ka jaunā aizraušanās pensionāram ir sirdslieta, jo lepnums par vīngliemežiem ir nepārprotams. Vasarā tiem pat bijusi sava pludmale. “Silnieku” mājas pagalma otrā pusē atrodas skaista nogāze, kurai līdzās tek upīte. Otrpus upītei meža ielokā atrodas pussaliņa. “Pussaliņā ziķerīgie puikas dzīvoja visu jūniju un jūliju. Tur bija mitrs, līdz ar to vieglāk varēja pārciest karstumu. Visu laiku viņi skaisti dzīvojās pa pludmali, taču uznāca pavisam lielais karstums. Skatos, gliemežu kļūst aizvien mazāk. Nodomāju, ka sūnās paslēpušies. Izrādījās, ka divu nedēļu laikā viņi uzlīduši kalnā un mežā prom,” skumīgi nosaka Tālis. Mežā nozuda aptuveni divi tūkstoši gliemežu. Gūst patiesu priekuKādam varētu šķist, kas tur grūts – audzēt gliemežus. Izrādās, ka tie prasa ne mazums rūpju. “Tagad lielākoties es ar vīngliemežiem runājos un tos baroju ar pļautu zāli, gurķiem, āboliem. Vislabāk viņiem garšo ķirbju un dadžu lapas. Interesanti ir tas, ka mani brašuļi ēd tikai nopļautu zāli. Citādāku viņi nemaz negrib. Tagad vīngliemeži kļuvuši lēnīgāki, jo gatavojas ziemai. Bet vasarā no karstuma tie patvērās ozola stumbrā un dažs pamanījās paslēpties burkānu vagās,” saka pensionārs. Viņš piebilst, ka vīngliemeži ir ar raksturu, bet nekādu ļaunumu tie nenodara.Nudien ļaunums no tiem mazs. Drīzāk Tālis, pateicoties vīngliemežiem, atradis sev jaunu nodarbošanos, izglītojas un gūst dzīvesprieku. “Es taču nesēdēšu visu laiku istabā un neskatīšos griestos,” nosaka Tālis. Jāteic, ka gliemežu audzēšana šobrīd vīrietim ir tikai vaļasprieks. Peļņu varot gūt tikai pēc pāris gadiem, un tikai tad, ja gliemju esot ne mazāk kā piecdesmit tūkstošu. Darbojoties ar gliemežiem viņš gūst patiesu prieku. “Dzīvē jāmācās priecāties arī par pavisam vienkāršām un patiesām lietām, jo īgņojoties šajos laikos vieglāk nekļūs. To novēlu visiem,” teic optimistiskais pensionārs.
