Ja Latvijā kaut kas tiek darīts sabiedrības dzīves apstākļu uzlabošanai, tad grieztin griežas tikai miljoni. Salabot kilometru ceļa – miljons, uzbūvēt nelielu pārstrādes fabriciņu – desmit miljoni, ja lielāku rūpnīcu – tad simts miljoni. Savukārt, ja pavērojam, par ko dedzīgi strīdas sabiedrība, sākot no Saeimas deputātiem līdz bomžiem, tad visi miljoni tiek samainīti sīknaudiņās. Un tieši sīknaudiņu šķindināšanai uz kādu laiku tiek veltīta vislielākā tautas enerģija.Spilgts piemērs tam ir plašā diskusija par tikumības jautājumiem, konkrēti, vai pieļaujama cenzūra un vai pārāk liela vaļība nesamaitās jauno paaudzi. Tātad, vai rakstnieks (žurnālists, reklāmu speciālists un tamlīdzīgi) drīkst lietot rupjus vārdus? Atbildēšu tā: drīkstēt drīkst, bet vai vajag? Visu izšķir konteksts un autora gaumes izjūta.Nerātnajās dainās atrodami tādi vārdi, kurus mūsdienās uzskatām par rupjiem vai vismaz nepieklājīgiem, bet pirms gadsimta un senāk latviešu zemnieki tā mēdza runāt ikdienā. Laika gaitā līdz ar eiropeiskās kultūras ieviešanos cilvēku kaunīgums sasniedzis tādu pakāpi, ka esam sākuši publiski kaunēties daudzus vārdus ņemt mutē. To ķermeņa daļu, ko rakstos apzīmē ar d…, sāka saukt par pakaļu, bet nu jau esam tiktāl, ka avīžu korektori iesaka lietot vārdu dibens. Tas pats attiecas uz Bībeles tekstiem, jo vēl ne visai sen mācītāji prostitūtes sauca citā un daudz nesaudzīgākā vārdā. Kas attiecas uz deputātes Stepaņenko iniciatīvu tikumiskās audzināšanas jautājumos, tad tas atgādina dažu puritāņu ņemšanos ap kādreiz “Zīlītē” publicētajiem zīmējumiem par to, kā rodas bērni. Tas gan neizslēdz citu negāciju zināmā sabiedrības daļā, jo kāda vecmāmiņa man žēlojās, ka viņas mazdēls jau pirmajās dienās jaukta tipa bērnudārzā esot apguvis pilnu krievu lamuvārdu repertuāru.Tikmēr citi Saeimas deputāti savu noderību cenšas apliecināt ar Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanu. Sanācis gan tikai tas, ko Juris Paiders nosauca par purkšķi. Es teiktu “purkšķis pudelē”, jo tādā veidā kādreiz dažas valcēnietes noraksturoja vienu no partijas sekretāriem. Protams, lietots tika tas otrs vārds, ko tagad redakcija man neļautu minēt.Politisko rēķinu kārtošanas nolūkā par traģēdijas vaininiekiem nosaukti vairāki krīzes gadu politiķi. Bet kāpēc nepapildināt sarakstu ar Starptautisko Valūtas fondu, Pasaules Banku un citiem tā sauktajiem aizdevējiem, kuri tolaik brauca uz Rīgu un valdībai pieprasīja nežēlīgu konsolidāciju? Artusa Kaimiņa un citu opozicionāru bravūra nenes nekādu juridisku secinājumu cunami, viss beigsies ar mazu ūdens tirpoņu pīļu dīķī. Iztērēja miljonus, ieguva sauju ar sīknaudiņām.Sāpīgāks, protams, ir jautājums par gaidāmo Sīrijas bēgļu uzņemšanu. Vismaz daži desmiti nacionāli domājošu cilvēku izjūt patiesas bažas. Mums zināmie fakti par bēgļu kontingentu gan liecina ko citu, jo šie nav pazemīgi patvēruma meklētāji, bet nāk uzreiz ar paģērējumu pēc labklājības. Un viņi ilgojas nokļūt zemēs, kur jau priekšā viņu radu saime un kur maksā brangus pabalstus. Apmēram kā padomju laikā, kad krievu tantuki joņoja no Valkas veikala uz Valgu un cita citai vēstīja: “Tam dajutj!” (Tur dod – no krievu val.) Arī šie bēgļi meklē, kur vairāk dod, vismaz aktīvākā daļa no viņiem.Varam gan pieļaut, ka ar laiku izmisumā pie mums ieradīsies visi septiņi simti vai vairāk, bet pilnīgi droši varam teikt, ka Latvijā paliks tikai kādi desmit procenti. Ja integrēsies jauni vīrieši, tad visi apprecēs mūsu meitenes, un tie būs ģimenes patiesi gādnieki, nevis kā mūsmāju vīriešu nederīgie pārpalikumi, kuriem raksturīga dzīvošana uz sieviešu rēķina. Der zināt, ka nevienai arābu ģimenei Anglijā bāriņtiesas bērnus neatņems – acis izskrāpēs.Ņemdamies ap sīriešu bēgļiem, otrajā plānā esam atstājuši tos draudus, kas mūs apdraud no citām pusēm. Jebkurā gadījumā bez miljonu tērēšanas telpu sagatavošanai neiztiksim, ar sīknaudiņām problēmu neatrisināsim. Pareizi būtu, ja mūsu varneši mazāk muldētu, bet vairāk darītu.Ja pievēršamies valsts budžeta naudas dalīšanai, kur figurē simti miljonu, tad vērojama viena īpatnība. Proti, krīzes gados, kad visiem un visur nācās knapināties, nekādu nopietnu protestu un paģērējumu nebija. Kolīdz ekonomika kārpās uz augšu, naudas kļūst vairāk, tūdaļ aug arī cilvēku prasības. Es lieliski saprotu skolotāju apbēdinājumu, jo izglītības darbinieku algas tradicionāli jau kopš padomijas laikiem bijušas neadekvāti zemas. Bet, ja par tā saukto solidaritātes nodokli, kas palīdzētu celt pensiju līmeni, tik sāpīgas grimases rāda milzu algu saņēmēji, tad gribas ironizēt. Ja vislielāko neapmierinātību izrāda cilvēki, kuri gadā nopelna gandrīz pusmiljonu, tad jāsecina, ka šiem ļaudīm zudusi realitātes sajūta. Precizēju – runa nav par kādu papildu nodokli, bet tikai par vispārējā nodokļa piemērošanu visai algai. Labklājības zemēs ir progresīvais nodoklis, un, teiksim, ASV ārsti gan pelna pasakainas algas, bet viņi arī nekurnēdami maksā milzu nodokļus.Arodbiedrību līderi labi saprot, ka streikošana valsts naudas lādi nepiepildīs, tāpēc sabiedrības viļņošanos cenšas izmantot savas popularitātes vairošanai. Savukārt valdība ik pa brīdim tautai mēdz pasviest pa zelējamam kaulam. Spilgts piemērs ir jaunas reģionālās reformas piedāvājums, it kā reforma spētu radīt vairāk naudas. Reformēti mēs tiekam jau kopš 1991. gada rudens, un gals aizvien nav redzams. Igauņi atgriezās pie apriņķu sistēmas un jūtas apmierināti. Domāju, ka arī mēs varējām rīkoties līdzīgi, un tad ar nelielām izmaiņām būtu saglabājies rajonu laikā ieviestais teritoriju plānojums. Līdzšinējām reformām tikai tā jēga, ka tautai pasviesta tēma, par ko bažīties, novēršot sabiedrības uzmanību no patiesi būtiskiem jautājumiem.Lai cilvēki dzīvotu labāk un lai vairotos ienākumi valsts budžetā, ir tikai viens ceļš – kāpināt preču ražošanu. Tas ir ceļš, kad sīknaudiņas satek miljonu upēs.
