Ar sirmo, bet dzīvespriecīgo un vitālo Ausmas kundzi satiekamies ceturtdien pašā rīta agrumā, jo pēc tam viņai uzreiz jādodas uz dārzu uzrakt siltumnīcu. Pamanot manu izbrīnu, viņa attrauc, ka dārzā strādās, kamēr vien varēs, jo riktēšanās viņu turot pie labas veselības. Tāpat kā mīļais pensionāru klubiņš “Zelta rudens”, kurā viņa ir aktīva dramatiskā kolektīva dalībniece. Ausmas kundze ir no tiem cilvēkiem, kuri nesēž četrās sienās, nelamā valdību un negaužas par mazo pensiju, bet gan cenšas savu ikdienu izkrāsot priecīgāku un interesantāku.“Nedomāju, cik man naudas,tāpēc vairāk nekļūs tās.Bet par vienu gan es baidos, sirdī nepazūd lai prieks,jo tad dzīve būs vien nieks,” uzskata A. Kurpniece. Rakstīšanu sauc par vaļaspriekuPensionāre savas izjūtas un emocijas uz papīra sākusi likt pirms astoņiem gadiem, kad mūžībā pavadījusi pēdējo tuvinieku – krustmāti Kristīnu. Savu aizraušanos ar rakstīšanu viņa sauc par vaļasprieku, jo “tā es visvairāk spēju priecāties, sev pavēlēt un rāties”. Pensionāre nenoliedz, ka uz sevis izteikšanu pamudinājusi vientulība. Lai gan viņa esot sabiedriska un komunikabla būtne, tomēr mājās tā vai tā izjūtot vientulības skumjas. Tā dzīvē iegrozījies, ka Ausmas kundzei nav pēcnācēju. Viņai jaunībā nav bijis laika romantiskām attiecībām, jo sabiedriskās aktivitātes un darbs ņēmis virsroku pār privāto dzīvi. Viņa atklāj, ka apprecējusies vēlu – ap gadiem 40 – ar vīrieti, kuram iepriekšējās attiecībās jau bija divi dēli. Ausma ar vīru Jāni Ikaunieku saticībā un mīlestībā nodzīvojusi 15 laimīgus gadus līdz brīdim, kamēr slimība paņēma dzīvesbiedra dzīvību. Šai tēmai viņa pieskaras nelabprāt, vien nosaka, ka “tā mīlas junda nākusi vēlu, nevis kā visiem normāliem cilvēkiem – jaunībā”. Vienīgi dzejoļa “Mūsu vasara” rindas ļauj nojaust, ka Ausmas kundze ir mīlējusi un bijusi mīļotā. “Tāda vasara mūžā vienīgāvēl vienmēr atmiņās zvana,jo tā ir tava un mana,uz mūžu tā vasara mūsu.” No pilsētas – uz fermu Neskatoties uz cienījamiem gadiem, pensionāre par savu mūžu stāsta raiti un bez aizķeršanās. Viņa piekrīt, ka atmiņa joprojām esot laba. Tas ļaujot pašlaik pētīt un veidot dzimtas koku pa tēva līniju. To darīt viņu pamudinājušas māsīcas un nezūdošā cieņa pret tēvu. Viņš bijis vienkāršs kalps, kurš visu mūžu nostrādājis un nodzīvojis Ērģemes pusē. Tēva darba tikumu bija novērtējis arī toreizējais Latvijas Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, kalpam dāvinot īpašu pulksteni ar piemiņas gravējumu. Ausma ģimenē bija vienīgais bērns, jo mammītes veselība nav ļāvusi tikt pie kuplāka bērnu pulciņa. Atceroties savu bērnību, valcēniete atklāj, ka augusi diezgan noslēgtā vidē, tāpēc viņa bijusi īsts dabas bērns – kokus uzskatījusi par brāļiem un māsām. Bērnības spilgtākās atmiņas ir iekļautas arī vairākos dzejoļos jauniznākušajā dzejas krājumā. Vienīgā draudzene bijusi saimniekmeita Melānija, ar kuru kopā devušās ilgās un garās pastaigās uz mežu. Vēl tā saucamajā Ulmaņlaikā Ausmai sākušās skolas gaitas Turnas pamatskolā. Pēc tam meitene kādu laiku mācījusies Valkas vidusskolā, bet mācības nācies pamest finansiālu apsvērumu dēļ. Pirmā darba vieta Ausmai bijusi Ērģemes pagasta izpildkomitejā par darbvedi mašīnrakstītāju. Pēc iestāšanās komjaunatnē 1948. gadā drīz vien ievēlēta par pagasta komsordzi. Ap šo laiku arī sākusies Ausmas karjeras, kā teiktu mūsdienās, izaugsme ne vien pa komjaunatnes, bet arī komunistiskās partijas līniju. Šajā laikā viņa piedzīvojusi ne vien savas zelta stundas, bet arī cilvēku ļaunumu, skaudību un nenovīdību. Ausma nekad nav turējusi ļaunu prātu uz saviem pāri darītājiem, jo tā tikai sev bendētu dzīvi. Pensionāre atklāj, ka dēļ negodīgiem apmelojumiem par to, ka viņa ir kā atbalsta bez vēsts pazudušo tēvabrāli, jaunībā nācies pamest darbu Valkā un doties strādāt uz Ēveli – toreizējo kolhozu “7. novembris” – par liellopu fermas pārzini. Tajos laikos ikviena aizdoma par padomju varai nelojālu cilvēku atbalstīšanu noveda līdz izsaukšanai uz Drošības komiteju. Tādu piedzīvoja arī Ausma. Pirmos gadus kolhozos cilvēki dzīvoja lielā trūkumā. To uz savas ādas izbaudīja arī jauniņā Ausma, un viņa nopietni saslima. Tomēr nav ļaunuma bez labuma, jo dēļ slimības meitene nokļuva atpakaļ tēva mājās Turnas pusē un drīz pēc izveseļošanās vietējā kolhozā sāka strādāt par grāmatvedi. Ilgus gadus Ausmas kundze nostrādāja arī Valkas rajona partijas komitejā, uzdienējot līdz pat 2. sekretāres amatam. No augstā amata viņa aizgāja dēļ mīlestības, bet nevienu brīdi neesot nožēlojusi šo savi izvēli un soli. Pēc tam gandrīz desmit gadu nostrādāts tirdzniecības jomā.Lielā mīlestība – teātris Sarunas gaitā atklājas, ka lielākā Ausmas aizraušanās un mīlestība ir teātris. Par to liecina arī hronoloģiskā secībā sakārtotās fotogrāfijas, sākot no jaunības gadiem līdz pat šodienai, kurās Ausma redzama dažādās lomās. Teātra spēlēšanai bijis jāatmet ar roku vienīgi tad, kad strādājusi partijas komitejā. “Tas nebija viegls darbs. Kādi tik pienākumi mums nebija jāveic!” klusi secina pensionāre. Ausma teātri aizrautīgi spēlē vēl joprojām. Pašlaik notiek gatavošanās 30. aprīļa pasākumam Valkas kultūras namā, kurā uzstāsies arī Valkas pensionāru dramatiskais kolektīvs režisores Līgas Kramas virsvadībā.
“AR SAULI SIRDĪ”
Ar labu, gaišu domuUzausušu dienu iesāku.Savas bēdas darbā aproku,Mūžam atvēlētos gadusAr sauli sirdī dzīvoju.Kad grūtsirdība uzmācas,Uz skaisto dabu paskatos, Rīta ausmai uzticos,Putnu dziesmās paklausos.Nāk sirdī labas domas – sasildos.Ir ilgi mūža gadu kalnā kāpts. Es nezinu, cik vēl ilgi spēšu:Ceļš mūža garumā reiz beigsies, Es savu ceļu ar sauli sirdī slēgšu.
