Kopš agras bērnības man patīk sēņot. Pieļauju, ka ar šo pozitīvo “slimību” saslimu tāpēc, ka tēvs, būdams mežsargs, mūs ar brāli bieži ņēma līdzi uz mežu, iedeva grozu, nazi un tā mēs, skatīdamies un klumpučojot pakaļ pieaugušajiem, iemācījāmies atšķirt ēdamo no suņu sēnes. Vēl tagad, staigājot pa mežu, pie sevis dungoju bērnudārzā iemācīto skaitāmpantu – sēņotāji, sēņotāji, rītos ilgi neguļat, vāverīte, čaklastīte, visas bekas nolasīs. Atzīšos, katru gadu, sākoties sēņu laikam, burtiski niez pēdas, kā gribas izskriet mežu un salasīt gailenes un bērzlapes. Lielākais kaifs ir uziet baravikas un apšu kundziņus, bet vēlā rudenī – rudmiesītes un cūcenes. Lai gan visādi spečuki prognozē, ka šogad sēņu nebūs, palielīšos – kopš jūlija sākuma diezgan bieži mājās gatavoju gaileņu mērci. Meklējot mellenes, pavisam nejauši uzgājām vietu, kur ik pēc trim četrām dienām var salasīt paprāvu daudzumu ar šīm garšīgajām sēnēm. Citas gan tur nav iznācis ieraudzīt, varbūt kādu retu bērzlapi. Atklāti sakot, ne jau sēnes ir galvenais, bet gan vēlme pēc garās darbadienas birojā izvēdināt galvu un redzēt, kā katru dienu mainās mežs, koki un augi. Liels bija pārsteigums, ka šogad jau jūlija beigās sāka ziedēt virši, jo parasti tie zied augustā. Man viršu ziedēšana saistās ar to, ka vasara acīmredzami sāk “kravāt” koferus un pavisam drīz būs rudens. Taču katram gadalaikam savs skaistums. To noteikti vajag izmantot! Rudenī mēs ar kolēģiem kolektīvi dodamies sēņot. Pērn man pat iznāca apmaldīties trijās priedēs, tad gan biju nobijusies ne pa jokam. Jau iztēlē redzēju, kā glābēji ar helikopteru meklē mani un man jākāpj pa virvju kāpnēm. Par laimi, viss beidzās labi, tikai joprojām kolēģi šo gadījumu atceras ar smaidu.
