Smiltenes Pensionāru apvienību kopš pavasara vada Rita Bormane. Kā pati saka, raksturā diezgan šerpa un tieša, ne visus varot glaudīt pa spalvai. Iespējams, tāpēc viņa intervijas beigās piekodina, lai pārāk neizpušķojot sarunu. Tajā pašā laikā seniores enerģiju, degsmi, organizatoriskās spējas, vienmēr glīto koptēlu var vien apbrīnot. Tā vietā, lai sēdētu mājās, nesteidzīgi pavadītu pensijas laiku, Rita turpina sapņot, ceļot un padarīt citu Smiltenes novada pensionāru dzīvi labāku, ar savu piemēru parādot, ka dzīve ir skaista un arī šajā vecumā var un ir jādzīvo pilnvērtīgi. Dotais laiks ir jānovērtē, to nedrīkst izniekot. Lielāko prieku viņai sniedz apziņa, ka izdevies iepriecināt citus, un ceļošana. Šoruden Rita dosies eksotiskā trīs nedēļu ilgā ceļojumā uz Vjetnamu, kam sakrājusi naudu no pensijas.
– Dzīves kvalitāti Smiltenē jūs vērtējat ļoti augsti, sakiet, Rita, vai pati esat smilteniete?
– Nē! Ieprecējos Smiltenē, pati esmu no Valkas novada Kārķiem, kas arī šobrīd ir ļoti skaista vieta, ar darbīgiem un atsaucīgiem ļaudīm. Bērnībā dzīvoju starp Rūjienu un Valku, bet kopš 1982. gada esmu Smiltenē. Sākotnēji bija grūtu pierast pie dzīves ritma un cilvēkiem pilsētā, gandrīz nevienu te nepazinu. Latvijas Lauksaimniecības universitātē esmu pabeigusi agronomus, tāpēc ilgus gadus nostrādāju tehnikumā, vēlāk arī apdrošināšanas aģentūrā un Valsts augu aizsardzības dienestā. Aizgāju priekšlaicīgā pensijā, un tad sākās pavisam cits dzīves posms.
– Kā tas ir strādājošam un enerģiskam cilvēkam vienā dienā kļūt par pensionāru?
– Vai! To pat nevar izstāstīt, kāda sajūta pārņem, aizejot pensijā. Nekur vairs nav jāskrien, nav jāstreso. Dzīvojam ar vīru, dēlu un sunīti privātmājā. Vienmēr esam bijuši kārtīgi, ikdienā uzpošot māju un sētu, taču, esot pensijā, kad visam pieķēros klāt daudz rūpīgāk, tad gan vairs tā nelikās.
Nepagāja ne ilgs laiks, līdz mani uzaicināja darboties Smiltenes Pensionāru apvienībā, tas ieviesa savu disciplīnu. Atkal iekšā dīdīja nemiers. Četrus gadus palīdzēju organizēt ekskursijas, bet kopš šā gada pavasara esmu apvienības vadītāja. Man patīk tas, ka varu dalīties ar citiem savās zināšanās, doties kopīgās ekskursijās, apmeklēt pasākumus un padarīt senioru ikdienu priecīgāku. Varbūt kādam liekas, ko tad viņa tur tajā apvienībā dara, tik rīko ekskursijas un blandās pa pasauli. Tam runātājam gribētos pateikt, lai pats saorganizē kaut vienu ekskursiju, izdomā maršrutu, saskaņo visu un sakārto finanses. Kad sāku organizēt ekskursijas, nezināju, vai būs pilns autobuss, reizēm bija tā, ka pašai nācās piemaksāt. Tagad ir otrādāk, autobusi ir pilni. Mums ir ārkārtīgi jauki braucēji ne tikai smiltenieši, bet arī no Palsmanes, Launkalnes un Brantu pagasta. Piesakās pat no kaimiņu novadiem. Smiltenē pensionāri ir ļoti aktīvi, bet jāsaka, ‒ tieši vecākā gadagājumu. Varbūt gados jaunākajiem pensionāriem liekas, ka mēs pēc naftalīna smaržojam un ko tad pie tādiem ies. Bet tā nemaz nav! Mēs katrs reiz kļūsim vecs, bet ne tāpēc sliktāks.
– Iespējams, kļūdos, bet, pateicoties Smiltenes Pensionāru apvienībai, jūs visi braucat ekskursijās un apmeklējat kultūras pasākumus krietni biežāk kā vidējā un jaunā paaudze. Kā jums tas izdodas?
– Mūsu paaudze prot taupīt. No savas puses esmu ļoti pateicīga Smiltenes novada domei, kura neuzgriež muguru pensionāriem, bet atbalsta. Spilgts piemērs ir nesenais brauciens uz Zemgali, kur viesojāmies Latvijas senioru sadziedāšanās svētkos Kārļa Ulmaņa piemiņas muzejā “Pikšas”. Pašvaldība mums, piecdesmit pensionāriem, sedza ceļa izdevumus. Latvijas Pensionāru federācija teica, jūs atbraucāt ar lielo autobusu, bet citi novadi saviem pensionāriem neatvēlēja par desmit vietas. Man žēl to, kuri nevar rast sadarbību ar vietējo domi. Ejot un runājot var rast dažādus sadarbības veidus, šobrīd Smiltenes novada pašvaldības Attīstības un plānošanas nodaļa kopā ar Sociālo dienestu īsteno Eiropas finansētu projektu, kura aktivitātēs iesaistāmies. Ļoti atsaucīga ir gan Inta Siliņa, gan Anita Šteinberga, kura vairāk atbild par šo projektu. Pateicoties tam, pagājušajā nedēļā varējām doties divu dienu ekskursijā uz Liepāju, nūjojām gar jūras krastu, Lielajā dzintarā bijām uz sezonas atklāšanas koncertu, kurā uzstājās simfoniskās mūzikas orķestris. Tas bija vienreizējs. Kad pirku biļetes, bija pensionāri, kuri nopūtās un teica, kur tad uz tādu pasākumu?! Pasākuma dienā viena sieviete teica, ka labprāt neietu uz koncertu, bet, ja jau biļete nopirkta, nekas cits neatliek. Nākamajā rītā ar asarām acīs viņa teica, ka ņem savus vārdus atpakaļ, jo piedzīvotais bijis kas īpašs. Atpakaļceļā jautāju, cik daudzi no braucējiem iepriekš ir bijuši Liepājā. Visas savas dzīves laikā tikai trešdaļa bija apmeklējusi šo Kurzemes pērli Liepāju. Savukārt pēc pagājušā gada Ventspils brauciena atklājās, ka tur iepriekš bijis tikai retais. Manuprāt, projekts jau ar to sevi ir attaisnojis. Dodot iespēju pensionāriem nokļūt tur, kur iepriekš nav būts, kopā labi pavadīt laiku un pēc garā brauciena justies apmierinātiem, nevis nogurušiem. Neko vairāk par to nevaru vēlēties, šādos brīžos pārņem gandarījums. Par tik kvalitatīviem un skaistiem koncertiem jāpateicas Ilzītei (Ilze Dudele – red.), kura Pensionāru apvienībā jau gadiem riktē visu, kas saistīts ar koncertu un teātru braucieniem.
Pavisam drīz dosimies uz vienu no Latvijas simtgadei veltītajiem koncertiem “Latvijas gredzens” Cēsīs, novembrī apmeklēsim koncertstāstu “Pūt, Vējiņi” un mums jau ir arī biļetes 29. martam uz Latgales daudzfunkcionālo akustisko koncertzāli “Gors”. Katra brauciena izskaņā pensionāri jautā, kurp dosimies nākamajā reizē, lai var atlikt no pensijas biļetei. Dzīvojot taupīgi, tas izdodas. Tad var apmeklēt gan koncertus, gan teātri, gan arī aizraukt tālākā ceļojumā. 18. oktobrī mums būs šīs sezonas noslēdzošā ekskursija pa Burtnieku novadu. Taču nākamā gada maijā Smiltenes pensionāri dosies ceļojumā uz Vāciju, 45 cilvēku grupa jau šobrīd ir nokomplektēta.
– Kāpēc ir vērts savilkt jostu ciešāk ikdienā, ieguldot daļu pensijas ceļošanā?
– Ceļot man patīk jau sen. Protams, par ceļojumiem iztērēto naudu varētu sazin ko nopirkt – mašīnu, varbūt pat māju. Bet ceļojumā gūtās emocijas, izdzīvoto un atmiņas neviens nevar atņemt. Kad biju jaunāka un stiprāka, kāpu kalnos, tostarp Norvēģijā. Atceros, ka pamatskolā sapņoju, ka gribētu nokļūt trīs pasaules vietās, un esmu to dzīves laikā arī īstenojusi. Pabiju Ēģiptē, Vatikānā un Jeruzalemē. Vēlāk klāt nāca sapnis par Indiju. Āzijā esmu bijusi un tajā vēl atgriezīšos, gan jau kaut kad uz Indiju arī aizbraukšu. Manī mīt ceļotājas gars. Daudzi nesaprot, kur var šitā likties riņķī, bet kamēr veselība ir – ir jābrauc! Esmu ļoti priecīga, ka mums ir tāds “Balt-go” un tās vadītāja Līga Pommere. Tagad jau desmito gadu kopā ar viņu braucu ekskursijās, vienlaikus mācos pamatus, kā vadīt ekskursijas. Šīs prasmes man noder, dodoties Smiltenes Pensionāru apvienības braucienos.
Katram ceļojumam ir jāsakrāj nauda. Pēdējos gados nedodos milzīgi lētajos braucienos. Pirms diviem gadiem biju Taizemē un Kambodžā, kur braucu kopā ar Velgu Graumani, kas pati ir lieliska ceļotāja un stāstniece, pagājušajā gadā Marokā, bet šogad novembrī uz trijām nedēļām došos uz Vjetnamu. Šogad pabiju arī Skotijā.
Ekskursijām katru mēnesi atlieku no pensijas un tad dzīvoju bez naudas. Mums, pensionāriem, bērni ir izauguši, par dzīvokli nav jāmaksā, drēbju daudz nevajag. Ēdam mēs arī stipri mazāk, bet gardi. Ja paskatās, ko pensionāri sanes groziņu vakaros, var tik brīnīties par izdomu. Ja ir mērķis, tad uz to jātiecas. Kādreiz ir neparedzēti saimnieciskie izdevumi, tad jāaizņemas no ceļojumu naudas, bet jāatceras atlikt atpakaļ. Ļoti gribēju nokļūt Kenijā, bet, izrādās, ceļojumi jau izpārdoti divus gadus uz priekšu. Mūsdienās ceļo ļoti daudzi, aizvien vairāk ir tādu – mūsu vecumā.
Pieļauju, ka jaunie tik daudz neceļo, jo viņiem ir lielākas prasības. Viņiem gribas lielu māju, lielu mašīnu un visu uzreiz. Kad mēs jaunībā uzsākām patstāvīgi dzīvot, viss bija jāsāk no nulles, nebija ne iespēju, ne naudas. Bet bija interesanti! Vienā mēnesī varējām atļauties, gultu, nākamajā skapi.
– Pensionāru ikdiena apvienībā un ārpus tās nesastāv tikai no laiskiem braucieniem, jūs enerģiju ieguldāt arī citās aktivitātēs?
– Ekskursijas ir viena no pamatlietām, bet mēs darām arī daudzas citas lietas. Aicinām ciemos speciālistus, pašvaldību darbiniekus un dažādas personības, no kuriem gūstam sev interesējošo informāciju, padomus un nereti pat palīdzību. Nesen mums klubiņā bija fantastiska tikšanās ar Elitu Beļicku no aptiekas. Viņa bija tik interesanta un deva vērtīgus padomus, ka neviens no senioriem negribēja doties prom. 30. septembrī Smiltenes pilsētas Kultūras centrā noklausīsimies dietoloģes Lolitas Neimanes uzstāšanos, bet pēc tam baudīsim pensionāriem sarūpēto koncertu.
11. oktobrī pie mums viesosies vienas kompānijas vadītāja, kas stāstīts par aktuālu problēmu vecāka gadagājuma cilvēkiem – nesaturēšanu. Bet pēc tam mums būs mūzikas terapijas nodarbība, ko piedāvāja Sociālais dienests.
Bet viens nav karotājs, Pensionāru apvienībā katram ir savi pienākumi. Darbojamies kopā, un, ja kādreiz kas jāpalūdz, vienmēr otrs ir atsaucīgs. Mums ir laba tradīcija ‒ katru mēnesi sadarbībā ar pašvaldību apsveicam pensionārus vecumā no 75. dzimšanas dienas. Mums pat ir sadalītas ielas, kurās katrs ejam. Caur šiem cilvēkiem arī pie mums atnāk dažādi stāsti. Kaut vai viens tāds fakts, ka vienai pensionārītei pārceļoties izlūza durvis ledusskapim. Svētdien, braucot mājās no ekskursijas, autobusā ierunājos pārējiem par šo situāciju un, ja kādam ir iespēja palīdzēt, tad aicinu to darīt. Tagad ir trīs piedāvājumi. Vai nav lieliski? Tas noteikti cilvēkam būs liels atspaids. Arī pati ikdienā iedodu savu gurķi vai tomātu otram, ne jau tādēļ, ka viņam klājas grūti, bet tāpēc, ka man to ir pietiekami.
Labais vairo labo. Tieši gandarījums par izdarīto man dod papildu enerģiju jauniem darbiem. Atzīšos, ka reizēm esmu tieša un kādam tas var nepatikt.Taču mana pārliecība ir tā, ka jābūt ar mugurkaulu. Nedrīkst visus glaudīt pa spalvai, citādāk uz priekšu netiks. Tāda esmu jau no skolas laikiem, bet no kā man tas ir – nezinu. Ģimenē ne māsa, ne brālis, ne arī vecāki tādi nebija. Drīzāk dzīve pati piespēlē iespējas un parāda ceļu, pa kuru iet. Dzīve Smiltenē ir forša, paskatieties, kā mūsu pilsēta attīstījusies un cik tā kļuvusi skaista. Un, kas ir svarīgi, jaunie mūs saprot, neviens nekad nav pagriezis muguru. Tas ļauj ar gaišu skatienu raudzīties nākotnē.
