Nesen veidoju publikāciju par skaudro patiesību, ka bērni aizvien mazāk lasa. Pieaugušie to visbiežāk saista ar tehnoloģiju laikmetu; pie vainas grāmatu cenas, jo tās esot pārāk augstas; vēl kāds pamanās apgalvot, ka jauno grāmatu klāsts esot pavisam niecīgs. Diviem no šiem apgalvojumiem var piekrist daļēji, bet ne pēdējam. Tomēr sākotnēji der prātā paturēt senu patiesību, ka bērni seko savas ģimenes piemēram, par ko pārliecinājušies arī daudzi pedagogi darbā ar skolēniem. Intervijā “Ziemeļlatvijai” Smiltenes Trīs pakalnu sākumskolas bibliotekāre, latviešu valodas un literatūras skolotāja Sarmīte Rīdere stāstīja, ka viss atkarīgs no vides, kādā bērns uzturas. Ja bērns redzēs, ka viņa vecāki vai vecvecāki mājās ņem rokā grāmatu un lasa, arī pašam radīsies interese to darīt. Kāds piemērs no dzīves. Vienam no saviem jaunākajiem radiniekiem reiz gribēju uzdāvināt grāmatu, bet tad dzirdēju atbildi – viņam nepatīk lasīt un vispār neinteresē grāmatas. Centos noskaidrot, kāpēc. Izrādās, puisēnam mājās nemaz nav grāmatu. No šā izriet, ka nepatīk grāmatas, kuru nemaz nav. Nebūs melots, ja teikšu, ka šādu ģimeņu ir nevis daži desmiti, bet simtiem un tūkstošiem. Ir, protams, arī pretēji piemēri, kur ģimenē visi ir lieli lasītāji – grāmatas lasa no paaudzes paaudzē. Un šiem cilvēkiem vienmēr būs savs viedoklis, bagāta valoda, viņi būs erudīti, jo lasot attīsta domāšanu. Ir tāda grāmata “Domā, kamēr nav par vēlu!”. Šos piecus vārdus, kas veido nosaukumu, veltu jums, pieaugušie, lai bērni par grāmatām nedomātu kā par dinozauriem, kuri izmira tālā, tālā pagātnē.
