Tikai retais “Ziemeļlatvijas” lasītājs sporta lapas slejās nebūs pamanījis Grundzāles pamatskolas sporta skolotāja, Smiltenes bērnu un jaunatnes sporta skolas orientēšanās trenera Māra Stabiņa vārdu. Gandrīz katru nedēļu viņš kopā ar saviem audzēkņiem piedalās orientēšanās sacensībās, no kurām visbiežāk mājās atved medaļas. 2009. gadā grundzālietis bija Izglītības un zinātnes ministrijas rīkotā konkursa “Gada sporta skolotājs” sešu labāko vidū, savukārt pērn ieteikts “Latvijas lepnumam 2011”.Zināms, ka ne visi skolēni ar prieku dodas uz sporta stundām. Visbiežāk nepatika pret sportu novērojama pusaudžu vidū, kad nereti vieglāk atrast attaisnojošu iemeslu, lai mācību stundu vērotu no malas, nevis kopā ar klasesbiedriem iesaistītos aktivitātēs. Tas gan neattiecas uz Māra audzēkņiem, viņš spēj bērnus aizraut ne vien mācību stundās, bet arī pēcpusdienās, sportojot mājas pagalmā, un pat brīvdienās, kurās lielākoties notiek sacensības. Lai noskaidrotu, kas ir panākumu atslēga, un uzzinātu, kādas attiecības ar sportu Mārim pašam bija bērnībā, devos uz Grundzāles pamatskolu.Māra valstībāSāk krēslot, kad ierodos Grundzālē, pamatskolā mācību stundas jau beigušās. Tumšajā gaitenī valda klusums, dodos uz kabineta pusi, no kura vienīgā atspīd gaisma. Atverot durvis, enerģiski sveicina Māris, kārtojot savu rakstāmgaldu. Netipiski sporta skolotājam, bet viņš ir satraucies, tāpēc pirms intervijas piedāvā izrādīt tās telpas, kurās atrodas sporta inventārs. Nepārprotami tā ir Māra valstība, kurā katrs stūrītis ir ar apdomu iekārtots. Vienā no mazajām telpām, akurāti salikti, glabājas slēpju zābaki, citā – slēpes, vēl citā – bumbas un riņķi. Lai kā redzētā basketbola bumba līdzinātos miljoniem citu, Igaunijā iegādātā birstīte slēpju tīrīšanai atgādinātu parastu švammi, katra šī lieta Grundzāles pamatskolas sporta skolotājam ir īpaša. Lielā mīlestība pret sportu atspoguļojas arī neskaitāmajās medaļās, kausos, diplomos un atzinības rakstos, kas atrodas Māra šaurajā darba kabinetā. Interesantākais, ka bērnībā Māri par sportisku nemaz nevarēja nosaukt. Pie vainas pirmā sporta skolotājaMāris uzauga Gulbenes novada Rankā. Mācoties Rankas astoņgadīgajā skolā, jaunākajās klasēs Mārim sports nepadevās, liecībā nopelnīja vien trīs balles. Tolaik nav bijusi motivācija sportot, jo stundas pasniegusi klases audzinātāja, kura to darījusi vien pienākuma pēc. Viss izmainījies brīdī, kad skolā darbu uzsāka jaunā sporta skolotāja Aina Pūce, kura šobrīd strādā Palsmanes pamatskolā. “Viņa tikko bija beigusi fizkultūras institūtu un izrādījās cilvēks īstajā vietā. Sāku vairāk pievērsties sportam, trenējos pēc stundām, piedalījos sacensībās un jau 6. klasē parādījās pirmie rezultāti. Zēniem bija svarīgi parādīt, ka viņi var, ir spēcīgi. Absolvējot skolu, sportā man bija augstākais novērtējums – 5. Tieši Ainai Pūcei ir jāpateicas par to, ka man tik ļoti patīk sports,” saka Māris.Jau pamatskolas vecākajās klasēs Māris apjauta, ka viss ir iespējams, atliek vien rīkoties. Mājas pagalmā kopā ar citiem vienaudžiem pašu spēkiem izveidots volejbola, basketbola un arī hokeja laukums. Ziemā puiši azartiski nodevās pašu rīkotiem hokeja mačiem, bijusi pat noruna – vienā nedēļas nogalē hokeju spēlēja Rankā, bet otru – zēni devām kājām uz Rēveļiem. “Neviens mūs neveda uz Rēveļu skolu, laukumu netaisīja. Paši par visu parūpējāmies, ja vajadzēja, urbām āliņģus, nesām no akas ūdeni, no kā tik netaisījām sev aizsargus. Tagad tik cilvēki pieraduši, ka visu izdara viņu vietā. Tolaik darījām paši, un viss notika,” atceras grundzālietis.Tikai uz priekšuPēc tam gadu Māris mācījās Murjāņos, taču klašu samazinājuma dēļ nācās no skolas aiziet. Mācības viņš turpināja Lejasciema vidusskolā. Rūgtuma par likteņa līkločiem nav, jo viss dzīvē notiek tā, kā tam jānotiek. Vidusskolas fizikas skolotājs Arkādijs Tibaško nodarbojās ar orientēšanos, aizraujot arī skolēnus ar šo sporta veidu. Māris nebija izņēmums. “Pat nezinu, ko tagad iesāktu, ja nebūtu orientēšanās,” aizdomājas sporta skolotājs. Vēl tagad spilgti atmiņā palicis, kā skolēni nokļuva līdz sacensībām. Ne vienmēr bija iespēja aizbraukt ar autobusu, tāpēc nereti nācās stopēt un pat izsaukt taksometru. Pārsteidzoši, bet sacensības nekad netika nokavētas.Sarunas gaitā atklājās, ka Māra dzīvē liela nozīme ir bijusi sporta skolotājiem – entuziastiem. Tāds bija arī viņa radinieks Aivars Lapiņš, kurš pastāstīja, ka Grundzāles pamatskolā nepieciešams sporta skolotājs. Savukārt par savu pirmo darbaudzinātāju Māris uzskata toreizējo Grundzāles pamatskolas direktoru Vili Sarmuli, kurš bija ne vien darba, bet arī padomdevējs.Lepojas ar audzēkņiemKopš tā laika Māra darbavieta ir Grundzāles pamatskola, kurā joprojām viņš bērniem iemāca sportot ar prieku, par to arī pats lepojas. Viņš uzsver, ka vienmēr būs bērni, kam sports patiks un padosies, un tādi, kuriem nepatiks. Grundzāle nav izņēmums. Tieši tas ir iemesls strādāt vēl labāk, meklēt aizvien jaunus risinājumus darbā ar bērniem. Māris ir no tiem cilvēkiem, kam piemīt spēja priecāties par dzīves sīkumiem, taču vislielāko prieku viņam sagādā tas, ja audzēkņi pēc sporta stundām jautā: “Ko mēs darīsim nākamajā stundā?” Nereti pēc šī jautājuma uzdošanas atklājas, ka bērni ar skolotāju vēlas aprunāties, izstāstīt, kas uz sirds. To, ka Māris darbojas pareizajā virzienā, apliecina viņa bijušo audzēkņu bērni, kuri šobrīd ir viņa skolēni – šiem bērniem sports ir asinīs. “Viņi jau zina, ko no manis var sagaidīt, kādas ir prasības, tāpēc valda laba darba atmosfēra,” piebilst skolotājs. Nereti vārds paldies ir krietni vērtīgāks par algu.Orientēšanās māca dzīvotVaicājot, vai atliek laika arī kādam vaļaspriekam, Māris atbild apstiprinoši, piebilstot, ka arī tas saistīts ar sportu. “Galvenais vaļasprieks jau būs ceļošana, apvienojot to ar piedalīšanos orientēšanās sacensībās. Esmu piedalījies sacensībās Ungārijā, Zviedrijā, Čehijā, Šveicē, Francijā, Slovēnijā, Somijā, Norvēģijā, Austrijā, Serbijā, Horvātijā. Visvairāk atmiņā palikušas 1992. gada sacensības “O-RINGEN” Zviedrijā, kad Baltijas valstu sportistiem pirmo reizi radās iespēja startēt pasaulē lielākajās sacensībās. Tā ir neaprakstāma sajūta, kad skrien pa mežu, lasi karti un sev saki, tur aiz tā kalniņa būs ieplaka un ieplakā – kontrolpunkts. Kad tas tiešām tā arī ir – tas ir kolosāli,” jūsmo grundzālietis.Orientēšanās sports ir domāts visiem vecumiem no pirmsskolas līdz pat sirmam vecumam. “Par to daudzi citu sporta veidu pārstāvji mūs apskauž. Orientēšanās sportā no katra tiek prasīta augsta paškritika un spēja pieņemt lēmumus. Bet tas jau ir tas, kas pašreizējā dzīves situācijā ir vajadzīgs. Tātad orientēšanās sports māca dzīvot. Atmiņā paliks arī pagājušās vasaras sacensības Horvātijā, jo pirmo reizi tajās startēju kopā ar meitu Zandu, kura savā grupā ieguva trešo vietu,” stāsta orientierists. Vēl viens no Māra hobijiem ir fotografēšana. Fotokameru viņš ņem līdzi visur, kur dodas. Tas nozīmē, ka piedzīvotie brīži paliks ne vien atmiņā, bet arī fotogrāfijās, kuras pēc gadiem būs interesanti aplūkot. Pagaidām tam gan neatliek laika, jo jau šobrīd Māris ar saviem audzēkņiem pošas uz sacensībām. Kas zina, varbūt atkal mājās brauks priecīgi un lepni, jo izcīnītas medaļas.
PAR MĀRI STABIŅU
Alda Zvejniece, Grundzāles pagasta pārvaldes vadītāja:- Sportiskās aktivitātes ir Māra dzīvesveids. Viņš ir fanātiķis par savām lietām, ja ir mērķis, ies līdz galam un iesākto nekad nepametīs. Visus sporta veidus nekad nevar aptvert, tāpēc viņš lielāko uzmanību velta orientēšanās sportam, slēpošanai un tagad arī vieglatlētikai. Māris pats ir kā bērns, kurš no sirds priecājas par savu audzēkņu panākumiem. Nesen skolniece Daniela Šakociņa piedalījās sacensībās Polijā, Māra prieks bija liels, jo viņam svarīgi ir arī tas, lai bērni paplašina savu redzesloku, atplaukst. Sporta skolotājam nav svarīgākais izdzīt bērnus, lai tikai būtu rezultāts. Zinu, ka sacensību dienās Māris sūta audzēkņu vecākiem īsziņas vai piezvana, lai dalītos priekos par sasniegumiem.Viņš vienkārši ir zelts, cilvēks, kurš savā darbā neskaita stundas. Ar sportu viņš spēj aizraut skolēnus arī pēc stundām. Ir tāds teiciens – kadri izšķir visu. Liela pateicība ir jāizsaka arī Māra mammai, kura vienmēr savu dēlu ir atbalstījusi un uzņēmusies vairāk rūpju par saimnieciskajām lietām. Bez viņas tas viss nemaz nebūtu iespējams.
