Elīnu Kalniņu pirmo reizi ieraudzīju motokrosa laikā Apē. Simpātiskā meitene stāvēja trases malā un izjusti atbalstīja kādu no braucējiem. Todien cilvēku bija ļoti daudz, bet Elīna ar pūli nesaplūda. Iepriekš par jaunieti zināju vien to, ka viņa ir viena no retajām jeb divām meitenēm bijušā Valkas rajona robežās, kura ne tikai stāv trases malā un vēro sportistu sniegumu, bet brauc arī pati. Tas ieintriģēja! Pierasti dzirdēt puišu stāstus par moču lietām – treniņiem, sacensībām, kritieniem un dzelžiem. Simpātiskā un ļoti sievišķīgā jaunā motosportiste Elīna Kalniņa jeb draugu lokā un motosportistu aprindās dēvēta par moču Elīnu pastāsta, kā ir būt meitenei šajā sporta veidā.Ar skatīšanos vien nepietikaViss sākās pirms trīs četriem gadiem, kad Elīnas tēvs Ivars meitu paņēma līdzi uz sacensībām paskatīties. „Viņš ir liels motosporta fans. Divas reizes biju, un ar to pašu arī pietika. Tas viss ļoti iepatikās. Pēc kāda laiciņa mēs sākām biežāk braukt skatīties posmu pēc posma, un tad es sapratu, ka negribu skatīties, bet gribu braukt pati. No sākuma nebija tādas iespējas, jo finansiāli to nevarējām atļauties. Bet pagājušā gada novembrī ar tēti izdomājām, ka es varētu mēģināt braukt Latvijas Alternatīvās motosporta asociācijas rīkotajos turnīros. Tētim bija pazīstams Raivis Kuzmins, kurš brauca šajos turnīros un agrāk vadīja moto klubu „Smiltene”,” atceras Elīna.Vispirms jauniete atradusi internetā piedāvājumu, kur var nopirkt moci. Parādījusi tētim un, kamēr mamma nezin, abi aizbraukuši uz Cēsīm apskatīties. „Izbraucu pāris aplīšus, un man iepatikās. Bet tad nenopirkām. Kādā dienā gāju no skolas un redzēju, ka cauri Smiltenei aizved moci, domāju, vai kāds nopircis manējo. Tētim prasīju, viņš neko neteica. Izrādījās, ka viņš bija to kā pārsteigumu uztaisījis,” aizrautīgi stāsta jaunā sportiste.Viņa, protams, par to bija ļoti priecīga. Jau tajā pašā nedēļas nogalē motosporta entuziasts Raivis noorganizēja treniņu Blomē. Ekipējums meitenei vēl nebija nopirkts, jo tās visas tādas ātrās idejas. Draugi aizdeva šo to, lai varētu vēl paspēt izbraukt dažos treniņos, jo ziema jau bija klāt. „Tad praktiski vairs nevar braukt,” piebilst jauniete. Pienāca pavasaris, un neatlaidīgā jauniete sāka piedalīties sacensībās. Lieki piebilst – Elīnai ar katru reizi viss šis process iepatikās arvien vairāk.Trasē ar puišiemPirmās sacensības notika Burtniekos. Pirms tam meitene nemaz tā kārtīgi nemācēja braukt, vien dažas reizes bija patrenējusies. Sākumā gāja grūti, jo motocikls ir smags, bet viņa augumā neliela. „Daži jau saka, ka es izskatoties ļoti maziņa uz tā lielā moča. Bet tagad jau esmu pie viņa pieradusi,” tā moču Elīna.Burtniekos arī bija pirmā reize, kad meitene no Variņiem brauca lielajā trasē. Tad sacensībās piedalījās tikai divas meitenes. Konkurence gandrīz nekāda, bet tā kā Latvijā nav atsevišķas dāmu klases, trasē jādodas kopā ar puišiem. “Tas tieši vairo sacensības garu. Pieredzējušākos braucējus, protams, nevaru apsteigt. Bet mazākos gan,” saka Elīna. Vērtējums gan sportistiem un sportistēm atsevišķs.„Sākumā bija nepierasti, jo neesi vairs viens pats. Iepriekš biju braukusi tikai mazus treniņu apļus, bet lēcienus nebiju mācījusies, arī pa smiltīm nebiju braukusi. Bet nu pirmie iespaidi ļoti, ļoti labi,” atklāj motosportiste.Atbalstītāji nozīmē daudzElīnas lielākais atbalstītājs motosportā ir viņas tēvs, kurš parasti stāv trases malā un dod norādījumus. Bet sportiste nekad tēti neredzot, jo ir aizrāvusies ar braukšanu. Māsa Linda ar draudzenēm ir atraktīvas atbalstītājas. “Linda arī vienmēr fotogrāfē,” piebilst Elīna.Ar meitenes mammu Sarmīti gan esot citādāk. Tā kā viņa ir medicīnas pārstāve, īpaši priecīga par Elīnas jauno aizraušanos nav. Tomēr viņa apzinās, ka labāk meitu redzēt priecīgu. “Mamma zina, ka neko nevar mainīt. Man tāds raksturs. Pati ar savu galvu kaut ko izdomāju, un to arī daru. Mani nevar apturēt,” saka motosportiste.Kā jau daudzu sportistu mammas, arī Elīnas mamma uz sacensībām dodas. Tomēr ar mierīgu sirdi nevar malā noskatīties, kā bērns lielā ātrumā traucas pa trasi. Pa to laiku viņa kopā ar citu sportistu mammām sēž mašīnā.Elīna atzīst, ka atbalstītājiem ir liela nozīme. Tas esot svarīgi. Meitenes aizraušanos atbalsta arī viņas klases biedri. Tieši no viņiem arī nākusi iesauka “moču Elīna”, kas pašai sportistei arī iet pie sirds.Moču meitenes – īpašas meitenesTā kā Latvijā nav daudz dāmu, kuras ir gatavas izbaudīt motosporta pasākumus ne tikai kā skatītājas, bet arī kā dalībnieces, viņas ir īpašas. Motosportisti viņas ciena. Puiši meitenes neapceļ, jo trasē jau dodas visi kopā. “Mērķis nav pārspēt tikai savas konkurentes, bet arī tos čaļus,” saka E. Kalniņa.Kad notiek treniņi, vietējie motosportisti nemaz bez savām meitenēm (motosportistēm Elīnas un Anetes Skrastiņas) netrenējoties. “Iztiekam bez ļauniem jokiem. Drīzāk dažreiz mēs ar Aneti jokojamies,” piebilst jauniete. Motosportistes patiešām ir priviliģētākas. Piemēram, kad treniņi notiek svešā trasē, tad Elīnas tēvs saka, vai nevarot iedot atlaidīti, jo šodien līdzi meitenes. Un tā arī notiek.Mocis kā labākais draugsIr dzirdēts, ka sportistiem sava aizraušanās bieži vien ir pirmajā vietā un tikai tad otrs cilvēks. Tas patiešām tā arī ir. Elīna stāsta, ka mocis izvirzās pirmajā plānā. “Citreiz sēžu garāžā uz moča un bezmaz jau sarunājos ar viņu. Varbūt citiem tas nešķiet pieņemami, bet sportistiem tas ir pašsaprotami,” domā E. Kalniņa.No sava “labākā drauga” Elīnai ne prātā nenāk šķirties. Jaunā motosportiste vēl vairāk grib aprast ar moci, attīstīt savu braukšanas prasmi un gūt progresu, jo tikai viņa pati ir savu sapņu īstenotāja.
Fakti
Vārds, uzvārds: Elīna KalniņaVecums: 17 gadiIzglītība: Bērnudārzs „Saulīte”, Variņu pamatskola, Smiltenes Centra vidusskola 11.a klase.Intereses: Motokross, draugi, labi pavadīts laiks. Brauc LAMA organizētajos turnīros.Augstu vērtē: stipru raksturu, godīgumu, draugu atbalstu.Mērķi: Lai mana braukšana būtu pēc iespējas labākā un augstākā līmenī. Panākumi: Divas bronzas un viena sudraba godalga. Patlaban sezonas kopvērtējumā no 29. braucējiem (lielākoties puišiem) ierindojas 16. vietā.Dzīves moto: Ja tevī nav sacensību gara, tad neej sacensties! Citiem novēlu: Nekad nepadoties un ar neatlaidību parādīt ticību saviem spēkiem. Galvenais, ka būs labi pat tad, ja tā nešķiet, un tam ir jātic.
