Nobeigums (sākums iepriekšējā “Ziemeļlatvijas” numurā 17. novembrī)
Iepriekšējā laikraksta numurā rakstījām par notikumiem Brantu pusē pēckara gados, kad čekisti iznīcināja mežabrāļu bunkuru. Mežstrādnieks Artūrs Pērkons, kurš viņiem deva pajumti, uzbrukuma laikā nošāvās. Dzīva palika viņa civilsieva Velta Dziļuma un abu deviņus mēnešus vecais dēls Turalds. Veltu čekisti apcietināja un kopā ar dēlu ielika cietumā.
Laucinieki dzīvoja vienās bailēs
Joprojām Brantu pagastā dzīvo cilvēki cienījamā vecumā un ar labu atmiņu, kuri tajā pusē (apvidū pie Brantu skolas) dzimuši pirms Otrā pasaules kara un atceras pēckara notikumus, arī apšaudi pie mežabrāļu bunkuriem, jo tas bija viņu jaunības laiks. Respektējam lūgumu publikācijā konkrēti nenorādīt, kurš “Ziemeļlatvijai” stāsta tālāk sekojošo (redakcijai tas ir zināms), jo to baiļu sajūtu, kas toreiz valdīja, varbūt pat nemaz nevar iznīdēt uz mūžu.
Pēc Otrā pasaules kara Brantu pusē cilvēki savās viensētās dzīvojuši klusi klusītiņām, vienās bailēs. Daudzi pagasta ļaudis apcietināti un izsūtīti gan 1941., gan 1949. gadā. Pa vidu, 1947. gadā, apcietināti tie bijušie Latvijas brīvvalsts aizsargi, kuri bija tikuši sveikā no 1941. gada deportācijām. Cilvēki klusi pazuduši ik pa laikam. Palikušie brantēnieši dzīvojuši uz naža asmens, sapratuši, ka mutes jātur ciet, jo toreiz apcietināt varēja par vienu pašu neapdomīgu vārdu.
Un šādā laikā mežstrādnieks Artūrs Pērkons riskējis ar visu un mežniecības mājā “Daiņkalnos”, kur dzīvojis kopā ar civilsievu Veltu un zīdaiņa vecuma dēlu Turaldu, bunkurā slēpis no Drustu puses ieklīdušos mežabrāļus.
Brantēnieši Artūru Pērkonu zinājuši kā gaišu lādzīgu cilvēku, kurš kopā ar savu civilsievu Veltu meža mājā dzīvojis klusi un saticīgi. Tāpēc pēc 1952. gada 16. aprīlī “Daiņkalnos” notikušās traģēdijas vietējie nav tikuši gudri, kāpēc Pērkons uzņēmies tādu risku, dodot mežabrāļiem pajumti. Tolaik ikviens rēķinājās, kādas būs sekas, ja par mežabrāļu slēpšanu uzzinās čekisti.
Turklāt pēckara gados brantēniešus mežabrāļi likuši mierā. Ne pa gabalu rādījušies, ne mājās ienākuši. Taču piedzīvots gan tāds gadījums, kad vienu (varbūt pat vairākas reizes) uz lielceļa aplaupīts zirga pajūgs, kas kannās vedis krējumu no Brantu krejotavas uz Raunas pienotavu. Vecenīte, kas vadījusi pajūgu, vēlāk stāstījusi, ka viņai pretī uz ceļa iznākuši divi vīri, ātri aizsējuši acis un sacījuši, lai sēd mierā, viņai neko nedarīs, tikai lai tur muti un nekliedz. Viens cilvēks paņēmis zirgu aiz galvas un pajūgu iegriezis meža sānceliņā. Kādu gabalu pabraukuši, tad kannas izņēmuši, palīdzējuši zirgu izvadīt ārā uz ceļa un piekodinājuši, lai neskatās atpakaļ. Lai kundzīte brauc mierīgā gaitā tālāk ar zirdziņu uz Raunu pienotavu un stāsta, kas noticis.
Pēc vairākiem gadiem Brantu mežsargs savā apgaitā nejauši vienā žagaru gubā atradis piena kannas, kurās agrāk varēja būt iekšā toreiz paņemtais krējums.
Čeka sodīja par Tēvijas nodevību
Pērkona liktenim vēlāk brantēnieši jutuši līdzi, – sak, nevainīgs cilvēks glāba citiem dzīvību un pats aizgāja bojā tikai par to, ka iedeva pajumti.
Vēlāk pēc apšaudes Brantu mežsargs atcerējies, ka jau agrāk, kārtojot darba darīšanas Pērkona mājās (A. Pērkons bija mežstrādnieks), pabrīnījies par Pērkona uzvedību. Ieejot “Daiņkalnos”, vispirms bijis tāds kā priekškambaris, tad tam bijis jāiziet cauri, un tad mežsargs ievests tumšā virtuvītē, kur pie maza pa pusei aizklāta lodziņa bijis mazs galdiņš. Un nekad mežsargs nav uzaicināts apsēsties. Pērkons runājot ar mežsargu nervozi mīņājies, lai tik ātrāk mežsargs iet projām.
Apšaudi 1952. gada 16. aprīļa rītā dzirdējuši daudzās tuvējās mājās. Tad vēl cilvēki nesapratuši, kas notiek, un tikai vēlāk dabūjuši zināt, ka “Daiņkalnos “ un “Graškalnos” uzieti mežabrāļi un mājas aplenktas.
Vēlāk brantēnieši uzzinājuši vēl vairāk. Netālu no “Daiņkalniem” bija “Mežviju” mājas, kurā dzīvoja četras sievietes: māte (Poļa kundze) ar meitu un divām mazmeitām. Pēc tam viņa stāstījusi, ko tajā dienā piedzīvojušas. Mājā ienācis čekists, kuram aiz vateņa bijis aizbāzts mazs noraudājies puisītis. Tas bijis deviņus mēnešus vecais Turaldiņš (jau rakstījām, ka čekisti “Daiņkalnos” viņu atrada vienu pašu atstātu uz galda). Čekists puiku aiznesis uz kaimiņmāju, lai zēnu tur paglabā, kamēr uzradīsies viņa māte. “Mežviju” sievietes gan tā kā centušās atrunāties un izvairīties, bet čekists uzsitis plintes rezgali pret grīdu – sak, nekādu atrunu nebūs. Vēlāk zēnu paņēmusi viņa mamma Velta Dziļuma, – vai nu pati bija iznākusi no meža, vai arī viņu bija noķēruši čekisti.
Vienai brantēnietei Velta Dziļuma jau pēc atgriešanās no soda nometnes atklātības brīdī pastāstījusi, kāpēc tajā 16. aprīlī pametusi dēlu un izbēgusi no mājas. Viņa esot apjukusi, izgājusi laukā un devusies taisni uz mežu, neko nedomājusi, tikai zinājusi, ka viss ir pagalam. Iespējams, jaunajai sievietei paveicies nejauši atrast brīvu vietu čekistu aplenkuma ķēdē.
Veltas Dziļumas mūžs pēc pārciestā cietumā bija skarbs. No Cēsīm un pēc tam no Valmieras cietuma Veltu un Turaldu ar vilcienu aizveda uz Rīgas Centrālcietumu. Vēlāk Veltu kopā ar cietumā piedzimušo meitu Raimondu nosūtīja uz Iļģuciema sieviešu cietumu, bet mazo Turaldu ievietoja Majoru, pēc tam Rīgas bērnunamā.
Apcietinājumā Velta Dziļuma sagaidīja formālu tiesu un soda paziņošanu. Toreiz visu politiski ieslodzīto pants bija Krievijas PFSR Kriminālkodeksa 58.a pants par kontrrevolucionāriem noziegumiem un Tēvijas nodevību, kuru čeka pamatā vērsa pret Latvijas nacionālajiem partizāniem un viņu atbalstītājiem.
Turalds Dziļums stāsta, ka viņa mammai piespriestais sods bija 25 gadi politieslodzīto nometnē Mordovijā. Uz turieni Veltu Dziļumu izsūtīja 1955. gadā. Viņas mazo meitu ievietoja Majoru bērnunamā. Gadu vēlāk sākās amnestijas jeb Hruščova atkusnis. Jau 1956. gada maijā Veltu atbrīvoja, un viņa atgriezās Latvijā.
Esam kā vaņka staņka,
– no kājām nenogāzt
Tolaik savus bērnus no bērnunamiem politieslodzītie varējuši izņemt tikai tad, ja viņiem bijis darbs un pajumte. Tāpēc Turalds un Raimonda bērnunamos dzīvoja līdz 1957. gadam, kamēr Veltai beidzot izdevās atrast darbu Raunā. “Raunā dzīvojām patērētāju biedrības mājā. Mamma strādāja Patērētāju biedrībā par apkopēju, jo neviens viņu citur neņēma pretī darbā. Viņu pieņēma darbā tikai Egils Ābols. Viņš nebaidījās. Sanāk, ka kriminālists paņēma darbā politisko, jo Ābols kā veikalnieks kādreiz bija sēdējis cietumā. Tā mamma tika pie darba un dzīvokļa. Citādāk mani un māsu nedeva no bērnunama ārā,” atceras Turalds Dziļums.
Brantos izsūtītie pēc atgriešanās no Sibīrijas 1956. gadā un vēlāk darbu atrast nevarējuši. Tur nodibinātās kolektīvās saimniecības vadītāja Plūme viņiem teikusi, lai labāk iet uz citu pusi un te nerādās. No “Birzuļu” mājām tikusi izsūtīta visa ģimene. Atpakaļ no Sibīrijas atbraukusi šās ģimenes māte ar dažiem bērniem, un arī viņai teikts savā mājā nedzīvot, bet vispār labāk iet projām uz svešu pusi, atceras tā laika aculieciniece.
Vēlāk Turaldu un Raimondu Brantos audzināja vecāmāte, Veltas mamma Kristīne Dziļuma. Pati Velta brantēniešu atmiņās bijusi goda sieva, cieta savā garā, tikai cietumā un izsūtījumā sabeigusi nervus. Negribējusi satikties ar cilvēkiem un nošķīrusies arī no savas mātes. Kad aizgājusi no Raunas, Brantu pusē dabūjusi vienu mājiņu, kur dzīvojusi viena pati.
Kad Turalds un Raimonda mācījās Brantu pamatskolā, par viņiem ļoti rūpējies skolas direktors Jūlis Krievs. Gādājis viņiem apavus, apciemojis mājās pie vecmāmiņas, lai redzētu, kā bērni tur dzīvo.
Vēlāk Raimonda pabeidza Bulduru tehnikumu, taču visu darba mūžu nostrādāja Rīgā zivju konservu fabrikā. Turalds izmācījās par elektriķi Saukas arodskolā. Tagad Turaldam un Raimondai ir pašiem savi pieauguši bērni.
Par to, caur kādām grūtībām PSRS laikā izgāja bērni no padomju varai politiski neuzticamām ģimenēm un kā tas ietekmēja viņu raksturus, Turalds Dziļums saka šādus vārdus: “PSRS laikos bija tāda lelle vanķa staņka (stāvkundziņš – redakcijas piezīme). Viņu nogāž, bet viņa atkal pieceļas.”
Psiholoģiski smagāk klājās pieaugušajiem, šo bērnu vecākiem un vecvecākiem. Visi neizturēja. To, cik tādu Veltas Dziļumas mūžam līdzīgu likteņa stāstu glabā latviešu dzimtu vēsture, mēs pat nezinām.
