Savādības dabā laikam ir pirmais, ko ievēro cilvēki. Ja vērtējam pavasari kopumā, tad der ielāgot secinājumu, ka daudzi procesi veidojušies jau iepriekšējā garā rudens periodā, jebšu ziema sākās tikai janvārī. Daudzi augi garajā un kontrastainajā rudenī jau ap Ziemassvētkiem bija sagatavojušies jaunai plauksmes sezonai, tāpēc samērā maigajā ziemā aizgāja bojā ziedpumpuri. Toties ābelēm, kuras parasti ražo pārgadus, pēc pagājušā rudens pārbagātās ražas pienācās atpūta. Personīgi mēdzu kooperēties ar radiem, kuriem ābeles ražo, kad man tukšais laiks. Bet šopavasar ziedēja viss, ko vien var saukt par ābeli, to demonstrēja pat tikko iestādītās jaunšķirnes, kuras tagad moderni tirgo kā viengadīgus dzinumus – tievās vicas bez neviena augļzariņa ziedēja kā pasaku slotaskāti.
Ziedoši augļu koki priecē sirdi ikvienam, bet par ieilgušo sausumu priecāties spēj vienīgi nelabojami rīdzinieki, kuriem nav īstas nojēgas, kā rodas maize un sviests. Vārīgākās kultūras vispār būs aizgājušas bojā. Piemēram, daudzi mazdārznieki, kuri sastādījuši krūmmellenes (Amerikas zilenes). Nav jau nekas apsalis, bet mitrumu mīlošie ogulāji vienkārši iekaltuši. Var gadīties, ka lapiņas pilnīgi nožūst, jāsāk tikai pamatīgi laistīt, un līdz rudenim izaugs jaunas lapas.
Savā dzīvē esmu pieredzējis līdzīgi sausu un karstu maiju. Tas bija sešdesmitajos gados, kad sausuma dēļ izdega zāle kolhozu ganībās, – lai lopiņi pavisam nenonīktu, ganības intensīvi laistīja. Rajona vadība bija ļoti satraukta arī par gaidāmo siena ievākumu, tāpēc partijas birojā tika lemts, ka jāgatavo zaru slotiņas. Skolēnu laukos bija daudz, visiem naži rokās un kārklos iekšā. Grieza zarus pirksta resnumā, sēja slotiņās un lika žāvēties šķūņos ar cauriem jumtiem. Bet jūnijā sāka līt lietus, zāle sienam izauga, bet nesapūdētās zaru slotiņas izbaroja aitām vai meža zvēriem.
Tie, kas vispār par kaut ko interesējas, būs sekojuši meteorologu ziņām par plūdiem Vācijā, Francijā, Polijā, par bargajiem pērkona negaisiem, par zibens spērieniem ļaužu pūļos. Pavisam neparasta parādība ir zibens no skaidrām debesīm – senāk ļaudis šādus gadījumus uzskatīja par īpašām Dieva zīmēm. Cik gan niecīgi maziskas šķiet visvisādu ekstrēmistu sarīkotās spridzināšanas! Cik bezjēdzīgu nozīmi iegūst tā sauktie darbaļaužu streiki un piketi sīku ekonomisku prasību dēļ! Un kāda jēga miljoniem laimes meklētāju dzīties pāri Vidusjūrai, ja apsolītajā laimes zemē viens milzīgs plūdu vilnis visus sapņus spēj pārvērst pīšļos…
Mēs savā Latvijā varam tikai prognozēt, ka lietu sagaidīsim, bet gandrīz noteikti jārēķinās arī ar ekstrēmām klimata untumainībām. Tāda būs šī vasara. Pārciestā sausuma dēļ šogad, visticamāk, lielais melleņu bizness daudziem nesanāks.
Eiropai kopumā vislielākā problēma ir tā saukto bēgļu pieplūdums, ja tā turpināsies, tad speciālisti uzskata, ka Eiropas valstīs varētu pieplūst līdz 40 miljoniem bēgļu, vairums no kuriem nelegāļi. Bet mūsu kultūrā politkorektuma un humānisma idejas dominē pāri visam, Eiropa aizvien nespēj atrast pareizo risinājumu. Latvijai tas gan vairāk politisks jautājums, jo laimes meklētāji pie mums no dienvidiem netiecas. Bet mums jārēķinās ar citu nelegāļu plūsmu, kas var nākt no Austrumiem. Krievijā ekonomiskā situācija kļūst dramatiska, tāpēc daudzi, kam sarežģīti migrēt uz Ameriku, var pūlēties pārkļūt robežai jebkuriem līdzekļiem. Un Putina valdība pat veicina ar režīmu neapmierināto aizceļošanu – pretēji tam, kā rīkojās PSRS varas iestādes.
Šeit jāpiebilst, ka Eiropas lielvaru izpratnē migranti no Krievijas, Ukrainas, Moldovas nav pieskaitāmi migrantiem, par kādiem, viņuprāt, atzīstami tikai musulmaņi vai Āfrikas melnīši.
Pie politiskās stabilitātes pieradušajām Eiropas valstu sabiedrībām aizvien vairāk jārēķinās ar dažādu grupējumu politisko pretstāvi. To vērojam gan Lielbritānijā un Vācijā, gan Beļģijā un Austrijā. Ja vērtējam streikotāju miljonu prasības, tad neviļus gribas ticēt tiem apgalvojumiem, kas visā vaino slepeno organizāciju, tostarp iluminātu ļaunus nodomus. Kādiem spēkiem patiešām var būt vajadzīgs, lai spēcīgāko valstu ekonomika tiktu paralizēta.
Latvijā, saprotams, politiskā pretstāve bijusi nikna visu neatkarības laiku. Un daudzi gatavi noticēt, ka valstī viss kļūs labāk, ja no politikas padzīs, teiksim, “Vienotību”. Bet ko tad ieraudzīsim vietā? Apžēliņ, taču ne Artusa Kaimiņa kumēdiņu partiju? Bet tā jau mūsu sabiedrības liela daļa neko nemācās no savas pieredzes. Bija taču ne mazums piekritēju Zīgerista partijai, bija, kas dedzīgi kliedza par Albertu Kaulu (kurš valsts putnkopību atstāja bez barības). Ak, un kālab tik kautrīgi pieklusuši Ingunas Sudrabas pielūdzēji?
Liela Latvijas nelaime ir balsojumi pēc nacionālās piederības, tas nav novērojams pat Igaunijā.
Kamēr valsts līmenī vara ir mazspējīga, ja salīdzina ar augstāko ierēdniecību, mums nākas cerēt uz novadu vadības apsviedīgumu. Ne vienmēr atmaksājas rīdzinieku pārvilināšana un Valku. Ja mums atrastos gana uzņēmīgi jauni uzņēmēji, tad lielākās cerības der saistīt ar emigrējušo novadnieku atgriešanu.
Cerīgus darbiniekus uz vietas nupat esot grūti atrast. Ir gan paliels skaits bezdarbnieku, bet šiem ļaudīm pietiek ar pabalstiem – ka tik sanāk pāris divlitru pudelēm ar zināmo alus izstrādājumu.
Nujā, bet jādzīvo, pielāgojoties apstākļiem. Sausuma dēļ vairāk protam novērtēt ūdeni. Man personīgi vasaras paiet “fitnesa nodarbībās” mazdārziņā. Pateicoties Ivara Zalužinska atsaucībai un meistara Jāņa Porieša profesionalitātei, sava mūža 84. vasarā esmu iemantojis normālu siltumnīcu, par kādu esmu sapņojis vismaz 40 gadus. Prieku taču var atrast vienmēr.
