Himnu valstij, novadam, pilsētai vai pagastam var rakstīt divējādi.To var sacerēt pēc īpaša varas iestāžu pasūtījuma un pēc tam gaidīt, kad dziesmu par himnu atzīst dažu amatpersonu izveidota komisija. Tad to pēc norādījuma atskaņos lielākajos oficiālajos pasākumos, un tas arī būs viss.Vēl to pēkšņā iedvesmā var uzrakstīt kā dziesmu, kas ar mīlestību veltīta vietai, kur autors dzīvo. Tādu dziesmu tās skanīguma un vārdos apslēptās sirdsdegsmes dēļ drīz vien par savējo uzskata visi apkārtējie, līdz tā, gluži nemanot, kļūst par himnu, ko dzied lielos un mazos saietos, talkās un citās kopā sanākšanas reizēs.Kārķos notikušajā Meža dienā cilvēki dažādās vietās vairākas reizes dziedāja sava pagasta himnu. Dziedāja izjusti, ar visu atdevi. Kad vēlējos uzzināt, kas ir himnas autors, man paskaidroja, ka tas ir vietējais iedzīvotājs Daumants Ķīkulis, īsts sava pagasta patriots.Nolēmu ar viņu satikties. Ar vienu no tiem kārķēniešiem, kuri visi kopā ir radījuši spilgtu pagasta tēlu, kas ne reizi vien izsaucis apbrīnu tuvu un tālu dzīvojošos.Dziesmu padara par himnuLīdztekus savam ikdienas darbam D. Ķīkulis visu mūžu ir bijis muzikants. Spēlējis vijoli, ģitāru, bet tagad viņa instruments ir akordeons.Tā kā pirmā interese par sirmo muzikantu radās kā par pagasta himnas autoru, tad vispirms vēlos uzzināt, kā tā radās. D. Ķīkulis stāsta, ka, sacerot dziesmu, nemaz nav domājis to vietējiem piedāvāt kā himnu. “Savulaik biju muzikants Kārķu kapelā. Šad tad uznāca iedvesma arī pašam ar saviem vārdiem sacerēt kādu dziesmu. Vienkārši klīda pa galvu kāda iedoma, melodija un nelika mieru, līdz to visu biju uzlicis uz papīra. Pati pirmā man bija jautra dziesmiņa par žiguļa pirkšanu, ko sacerēju kā parodiju. Cilvēkiem tā patika un redzēju, ka dziesma aiziet tautā. Vēlāk šad tad, spēlējot ar kapelu, pa vidu citām dziesmām uzlaidu arī savējās. Tad toreizējā mūzikas skolotāja Velta Kuratņika man ieteica sagatavot autorkoncertu. Tas bija apmēram pirms kādiem astoņiem gadiem. Es piekritu. Man jau bija kādas 10 dziesmas un līdz koncertam centos vēl dažas sacerēt. Tad ienāca prātā doma, ka vajadzētu uzrakstīt arī dziesmu par Kārķiem. Vienkārši tādēļ, lai mums būtu pašiem sava dziesmiņa, kurā pieminēts Kārķu vārds. Izdomāju melodiju un tad tai pielāgoju vārdus. Koncerts bija diezgan labi apmeklēts, pēc tam bija groziņu vakars pie galdiņiem. Arī pie tiem notika padziedāšana. Kad noskanēja dziesma par Kārķiem, viens no atnākušajiem iesaucās: “Veči, tā būs mūsu himna!” Tā arī vēlāk notika,” atceras muzikants.Paradīzes nebija, bija darbsDaumants atzīstas, ka ar notīm gan esot uz jūs. Muzicēšanas prasmi viņš apguvis pašmācībā. Viņa muzicēšanas talantu apliecina kaut vai tas, ka dziesmas iepatikušās klausītājiem arī aiz pagasta robežām. “Esmu bijis uzaicināts uz lauku muzikantu saietu Jērcēnos. Tur toreizējai folkloras kopas “Mežābele” vadītājai Irēnai Garais dažas manas dziesmas ļoti iepatikās. Viņa pēc saieta atbrauca pie manis un dažas pierakstīja,” stāsta D. Ķīkulis.Daumants ir dzimis Kārķos, bet audzis Ēvelē, uz kurieni ģimene pārcēlās, kad viņam bija trīs gadi. Dzimtajā pagastā viņš atgriezās 1967. gadā. Dzīvē ir daudz pieredzēts. Būdams bērns, viņš redzējis arī vecāku pūliņus tā saucamajā Ulmaņlaikā. Viņš negrib piekrist, ka toreiz viss bijis ideāli, bet tagad slikti. “Arī pirmās brīvvalsts laikā dzīve nebija nekāda paradīze. Protams, labi bija tas, ka muižas zemes sadalīja jaunsaimniekiem. Zeme jaunajiem saimniekiem bija, bet tā prasīja ellīgu darbu. Kas tik nebija jādara un jābūvē. Viss bija jāsāk no nulles un daudziem tā arī neizdevās kļūt turīgiem. Tas vairāk bija iespējams vecsaimniekiem. Arī maniem vecākiem sapnis bija izsisties saimniekos. Abi sāka kā pusgraudnieki, var teikt, gluži pliki. Ar lieliem pūliņiem viņi kļuva par rentniekiem un vēlāk, nežēlīgi strādājot, viņiem izdevās izpirkt Ķemeres muižu. Sasniegtais mērķis beidzās ar izsūtīšanu uz Sibīriju,” stāsta D. Ķīkulis. Tā kā Daumants ar brāli Centi bija aizbraukuši uz savām skolām, viņiem izdevās palikt dzimtenē. “Man toreiz bija nepilni 18 gadi. Devos uz Ventspili, kur mani pieņēma par ostas strādnieku. Neko daudz nopelnīt nevarēja, jo kuģi ostā iebrauca reti. Vasarās braucām meža darbos, bet iztikt tik un tā bija grūti. Sāku rakstīt pieteikumus tehnikumiem, līdz tiku uzņemts Kazdangā, kur mācīja nākamos zootehniķus. Man bija vienalga, ko mācīties, ka tikai ir vieta, kur palikt. Gadu nomācījos, bet tad čekisti bija noskaidrojuši, ka esmu izsūtīto dēls un mani no skolas izslēdza,” atminas muzikants.Pēc tam viņš Ēveles pusē dzīvoja pie radiem un strādāja mežā. Ēvelē viņš bija līdz sešdesmito gadu beigām. Nu jau daudzus gadus Daumants dzīvo dzimtajā Kārķu pagastā un ir pārliecināts, ka ciematu vairs nemainītu pret kādu citu vietu. “Reiz bija iespēja pārcelties uz Strenčiem, kur sieva bija mantojusi māju, bet nedevos turp, jo kā var aiziet no Kārķiem?” retoriski vaicā D. Ķīkulis.Lielākā vērtība – cilvēkiKad jautāju, ko muzikantam nozīmē Kārķi, viņš iesmejas un saka: “Varētu jau atbildēt gluži vienkārši, ka te bija mana pēdējā darbavieta, bet tas nebūtu tas. Te ir uzauguši mani bērni, viss te ir mīļš. Man jau kopš bērnības ļoti patīk Sedas upe. Viens tās posms ir pie Ēveles, un arī caur Kārķu pagastu tā plūst. Tomēr galvenais, kas mani saista pie šīs vietas, ir cilvēki. Te mani visi pazīst. Cilvēki ir darbīgi, izpalīdzīgi. Ja kādam palūdzu palīdzību, nekad neviens neatsaka. Mums ir laimējies ar Sandru Pilskalni. Viņa ļoti labi prot uzturēt savas vietas patriotu garu iedzīvotājos un popularizēt pagastu citur. Sandra tiešām ir cilvēks savā vietā,” atzīst muzikants. Tagad liela problēma pagastā ir bezdarbs, bet liela daļa iedzīvotāju ar to tikuši galā saviem spēkiem, izveidojot saimniecības.Vienmēr palīdzējusi dziesmaPašam Daumantam dzīves grūtībās ir palīdzējusi dziesma. “Ar to un mūziku esmu saistīts visu savu dzīvi, kopš sevi apzinos. Pats ar saviem vārdiem gan esmu sacerējis tikai kādas četras dziesmas. Lielākoties izdomāju melodiju citu autoru vārsmām. Vislabprātāk saceru dziesmas ar Skaidrītes Kaldupes un Laimoņa Vāczemnieka vārdiem, jo viņiem ir ritmiski panti ar atskaņām,” stāsta D. Ķīkulis.Kārķiem D. Ķīkulis novēl izdomāt nākotnē kādas ražotnes izveidošanu, jo, ja būs darbs, tad arī neviens jaunais no Kārķiem neaizbrauks. Viss pārējais, kas vajadzīgs cilvēkam, ciematā ir.
KĀRĶU HIMNA
Daumants ĶīkulisDzied par Daugavu un Gauju,Daudz par Vecpiebalgu dzied, Bet man dārga rudzu sauja,Kuru Kārķu lauki sniedz.Piedz.Man šī vieta vienmēr tuva būs,Rudeņos, kur auksti vēji pūš.Tikai tas, kam Ķires krastos mūžs,Tikai tas īsts kārķēnietis būs.Sveic mūs skaistie Sedas sili,Cepša ezers veldzi sniedz.Baltas ievas, virši zied,Kārķus nemīlēt man liedz.Bet ja tomēr dzīves ceļiTev no Kārķiem projām trauks,Zini, katrā svētku reizēKārķi tevi ciemos sauks.
