Šī vasara nekur un nevienam nav miera un klusuma gadalaiks, jo ik brīdi rodas ierastās dienu ritmikas satricinājumi. Par visu gan nelielā rakstā nav iespējams izteikties.Vispirms daži teikumi par Āfrikas cūku mēri, kas rada ne tikai liekas raizes, bet arī reālus zaudējumus mūsu gaļas ražotājiem. Gribu atgādināt jau pirms aptuveni gada izskanējušo ierosmi izmedīt pierobežā visas mežacūkas. Ak, kas par vaimanām sacēlās – tā nedrīkstot, nabaga vilki palikšot bez sava medījuma. Tagad redzam, ka savvaļas rukši var aiziet bojā arī bez mednieku palīdzības, un vakardienas gudreļi par savu brēkāšanu vairs neatceras.Esmu pieredzējis tā sauktos pirmskara Ulmaņlaikus. Daugavas labajā krastā mežacūku vispār nebija, arī vilkus aizsargi un meža dienesta darbinieki bija samazinājuši līdz minimumam. Bija daudz zaķu, stirnu, bija lapsas, caunas, ūdri, āpši, bija daudz medņu un rubeņu. Mežacūkas uzradās tikai pēckara gados. Ja gribam mežus pārvērst par cūku rezervātu, tad jārēķinās ar sekām, kādas pieredzam jau tagad.Šausmināšanos par cūku iznīcināšanu nu nomainījusi cita aktualitāte, kam saistība ar Krievijas embargo mūsu pārtikas eksportam uz vienmēr pusizsalkušo kaimiņzemi. Protams, mūsu piena nozare cietīs visnopietnākos zaudējumus. Arī dārzeņu audzētājiem zaudējumi. Tikai der atcerēties, ka bieži mums atgādināts, cik neaprēķināma ir Krievija, ka šīs zemes tirgus nekad nav drošs. Putina galvenais nolūks, ka Eiropas zemnieki tagad vainos savas valdības, izies ielās un dumposies, lai piespiestu Rietumu demokrātijas mainīt savu attieksmi pret Krievijas agresiju Ukrainā. Mēs, ziemeļnieki, esam savaldīgāki, mēģinām jautājumus risināt sarunu ceļā, bet to nevar teikt par temperamentīgajiem dienvidniekiem. Grieķi jau tāpat nomocījušies ar finanšu nedienām, un te, lūk, audzētājiem vairs nav kur likt izaudzētos persikus.Politiķi un eksperti spriež gan valstu galvaspilsētās, gan Briselē, arī Vašingtonā un Otavā, bet galu galā viss atgriežas pie viena galvenā jautājuma: kā savaldīt agresoru. Karš Ukrainas dienvidaustrumos, kas sekojis Krimas sagrābšanai, nav nekāds lokāls konflikts. Ja Ukraina neatgūs kontroli pār savu teritoriju, Putins var uzskatīt, ka viņam viss atļauts. Eiropa jau vienreiz kļūdījās, kad Hitleru centās “iebarot” gan ar Austriju, gan Sudetiju, sak, varbūt nomierināsies.Eiropas demokrātijām ir nopietni trūkumi, diezgan ilgi valdīja uzskats, ka ar Putinu iespējams vienoties, ka sankciju rezultātā Putina draugi izdarīs politisku spiedienu uz Kremļa politikas vienīgo lēmēju. Bet izvēlētie oligarhi pret Putinu neiestājas, jo bez Putina viņi paši var zaudēt savu labklājību un varas pīrāga drupačas. Kaut cik nopietnāka viedokļu maiņa notika pēc traģiskā atgadījuma ar Malaizijas lidmašīnu, un nupat iestājusies situācija, kad vairs neviens netic Kremļa labākajiem nodomiem.Faktiski Putins nokļuvis lielā ķezā, bet no konflikta izkļūt kā zaudētājs arī viņš negrib. Ir vajadzīgi vēl, domājams, pāris mēnešu, lai Ukrainā iestātos miers, un tad aizmirsīsim arī sankcijas. Jo sankcijas kļuvušas abpusējas, tāpēc to atcelšanu ērti noformēt kā kompromisu.Krievu tauta tā audzināta paaudžu paaudzēs, ka par grūtībām pret varu nelon spārdīt. Padomju gados krievu zvejas flote burtiski izkāsa pasaules okeānu, arī tagad pastiprināti tiek zvejots Tālo Austrumu piekrastē. Lai kaut kā pabarotu tautu. Tikmēr vairāki desu kombināti tuvu bankrotam, jo nesen ASV nopirktā cūkgaļa sasaldēta stāv kuģos, kurus aizliegts izkraut Sanktpēterburgas ostā. Gaļa, kas nopirkta, bet kuras nav. Ne Brazīlija, ne Čīle vai Argentīna uzreiz lielu apjomu sasaldētas gaļas piegādāt nevar, jo līgumi ar citiem pircējiem jāievēro. Lai palielinātu pārtikas ražošanu pašā Krievijā, vajadzīgi vismaz trīs gadi. Bet šovinisma dvingas pārņemtā tauta nav radusi kurnēt. Rodas pat aktīvisti, kuri dibina tautas družīnas, kas it kā grib kontrolēt veikalniekus, lai nekur netirgotu nekādu importu.Uz dīvainībām spējīga arī krievu ierēdniecība. Sarīkoja it kā humānās palīdzības autokolonnu, bet laikam nevienam neienāca prātā, ka robežas šķērsojumam jāiziet muitas kontrole. Bet nevienam nav bijis saprotams, ka jāsagatavo attiecīgi dokumenti. Un Sarkanais Krusts arī nevēlas pārkāpt vispārpieņemtos muitas nosacījumus, kamēr nav saņemta atļauja no Kijevas. Tas tikai viens piemērs.Krievijā pavisam tiek noklusēta cita rakstura un daudz lielāka ķeza. Jo Krievijai Starptautiskā Hāgas šķīrējtiesa piesprieda samaksāt 50 miljardus eiro par naftas kompānijas Jukos atsavināšanu īpašniekiem. Nedaudz paskaidrošu.Kad Hodorkovskis juta Putina nodomus, akcionāri slepus vienojās, ka ikviena akcijas pirms paredzamā aresta tiek pārskaitītas starptautiskai trasta kompānijai, kuras pienākums pārvaldīt uzņēmumu. Tas tika darīts tāpēc, lai arestētajam uzņēmējam juridiski nekas nepiederētu, citādi viņam viss tik un tā tiktu atņemts, izmantojot viscietsirdīgākās metodes. Šīs tālredzības dēļ gan Hodorkovskis, gan Ļebedjevs izvairījās no spīdzināšanām.Bet trasta pārraudzībā nodotā Jukos kompānija tika sadalīta Putina draugiem, un tagad bijušajiem akcionāriem gribas savas daļas no trasta atprasīt. Tāpēc tieši minētais trasts cēla prasību tiesā, un rezultāts nav pārsūdzams. Tie 50 miljardi Krievijai ir 12 procenti no valsts gada budžeta. Pagaidām Putins neliekas ne zinis, bet ar 15. janvāri sāks rēķināt soda procentus. Un tad Krievija var piedzīvot brīdi, kad par šiem 50 miljardiem tiek apķīlāti ārzemēs izvietotie īpašumi. Teorētiski, ja sakrīt apstākļi, Krievijai var atņemt Francijā izgatavoto karakuģi “Mistral”. Hāgā visi trīs tiesneši bija vienprātīgi, tajā skaitā arī tas tiesnesis, kuru izraudzījās pati Krievija. Te rodams vēl viens skaidrojums, kāpēc Putinam pietuvinātie oligarhi tik ļoti vēlas, lai Putins valdītu mūžīgi. Gan jau kādreiz nodokļu maksātāji samaksās arī šo rēķinu. Tauta taču saprot, ka vienīgā labā un pareizā valsts ir Krievzeme, visa pārējā pasaule ir nepareiza.
