Māra Zeltiņa, Valkas novada Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja, astroloģe:
– Pasaulē šis gads bija nemierīgs. Arī Latvijā diezgan kustīgs. Uzskatu, ka Valkas novadā situācija ir stabila un lietas kārtojas – maziem solīšiem ejam attīstības virzienā. Protams, gribētos ātrāk, vairāk un labāk, bet redzam, ka pamazām daudz kas uzlabojas. Man ir sajūta, ka kārtojas saimnieciskas lietas. Tam vajadzētu būt labklājības izaugsmes pamatā. Šogad Valkā ir atklātas divas jaunas ražošanas ēkas. Darot savu darbu, redzu, ka Valkā uz dzīvi pārceļas cilvēki no citām apdzīvotām vietām – viņi deklarē savas dzīvesvietas un reģistrē bērnu piedzimšanu. Lai viņi strādā Igaunijā, bet cilvēkiem ir darbs. Jūtu, ka cilvēkos ir pieaudzis optimisms. Tie, ar kuriem ir bijusi saskarsme, nežēlojas un nevaimanā par dzīvi. Protams, tas ir atkarīgs no tā, kāda pašam ir nostāja pret lietām, bet šķiet, ka cilvēki ir saņēmušies. Ja cilvēks redz, ka var, viņš var vēl vairāk, meklē kaut ko jaunu un atrod.
Es vadu laulības reģistrācijas un priecājos, ka šogad pie mums ir noslēgts vairāk laulību. Tas arī nozīmē, ka cilvēki vēlas juridiski sakārtot dzīvi. Viennozīmīgi nevar atbildēt uz jautājumu, kāpēc cilvēki precas. Katram ir savs iemesls, bet dzīvē pierādījies – ja attiecībās viss ir kārtībā, pāris to izdara. Laulības reģistrācijas ceremonijas vadu jau trīsdesmit gadus. Īpaši atmiņā palikuši feinie pāri, kuriem aiz muguras jau pusmūžs. Viņu attiecībās nav nekā neapdomīga un pārgalvīga. Šogad esam sveikuši ļoti jaukus Zelta un Dimanta pārus. Katru gadu sveicam 20 līdz 25 pārus. Reizēm man ir žēl, ka pie viņiem braucam tikai trijatā. Klausoties brīnišķīgo dzīves pieredzi, tas paliek ilgi atmiņā un ir vēlēšanās to pārņemt arī savā dzīvē. Ja šie cilvēki varējuši tik ilgi kopā viens ar otru nodzīvot, viņi ir brīnišķīgi.
Gaidot jauno gadu, neredzu iemeslu, ka tas varētu būt slikts. Viss būs vēl labāk. Baltās metāla žurkas gads sāksies 25. janvārī. Jāatceras, ka žurka ir viltīgs un gudrs dzīvnieks, tāpēc mums ir jāspēj būt gudriem un godīgiem. Žurkai noteikti patīk strādīgie, godīgie, mērķtiecīgie un pašaizliedzīgie. Ceru, ka slikti klāsies tiem, kuri ir negodīgie. Lai viņiem tiek! Astroloģija vairāk skata katru cilvēku individuāli, bet domāju, ka teorētiski Žurkas gads būs labs – vajag tikai pašiem kustēties un darboties. Nekas no debesīm nekritīs.
Jaunajā gadā visiem novēlu baltas, gaišas domas, kaut arī nav sniega. Lai ir gaiša attieksme pret cilvēkiem un dzīvi. Vairāk smaidīt un saskatīt prieku apkārt notiekošajā – šķietamajos sīkumos. Lielā laime sastāv no mazām laimītēm.
Reinis Kulbergs, Smiltenes luterāņu draudzes mācītājs:
– Pasaulē pēdējo gadu kontekstā nozīmīgs notikums ir tas, ka ASV ir oficiāli atzinusi garīgā nozīmē par Izraēlas galvaspilsētu Jeruzalemi. Šim lēmumam ir ļoti tālejoša nozīme šodien un arī nākotnē. Tuvajos Austrumos domstarpības starp valstīm ir ļoti lielas, mums ir grūti saprast šā lēmuma politisko kontekstu, bet garīgais konteksts tam ir ļoti būtisks.
Latvijā šis gads ir ļoti aktīvs dažādu Eiropas Savienības projektu īstenošanā, kas liek domāt par to, kas notiks pēc šo projektu aktīvas īstenošanas un kāda būs mūsu sabiedrība, ekonomika un tautsaimniecība pēc tam, kad Latvija tādu Eiropas naudu vairs nesaņems.
Smiltenē šogad tiek īstenoti daudzi uz sabiedrības dzīves labklājību vērsti projekti, piemēram, pilsētas centra un Daugavas ielas posma, un dažādu citu ielu rekonstrukcija, Vidusezera attīrīšana, Vecā parka labiekārtošana. Tie ir pozitīvi un priecīgi notikumi. Šogad ir saposts mūsu draudzes baznīcas ārējais veidols, pateicoties pašvaldības, uzņēmēju, sabiedrības un draudzes aktivitātei.
Jaunajā 2020. gadā novēlu ar latviski tautsaimniecisku attieksmi rūpēties par savu namu, ģimeni, uzņēmumu un novadu, par savu valsti, skatīties, kas mums pienākas un atbilst, un to arī darīt un īstenot. Garīgajā jomā novēlu atcerēties, ka pirms mums Latvijā dzīvojošajām paaudzēm ļoti svarīga bija dievbijība, un aicinu arī tagad būt ar dievbijīgu sirdi Dieva priekšā.
Pārsla Sīkā, bērnu aprūpes medicīnas māsa:
– Latvija mums ir laba valsts, tikai jāprot pašiem izmantot dotās iespējas. Veselības aprūpē šis gads bija zīmīgs ar šoruden mediķu rīkoto streiku pie Saeimas. Atklāti sakot, sen jau vajadzēja sakustināt nopietni visu veselības aprūpes sistēmu. Man patīk, ka to dara tieši jaunie ārsti, kuri ir perspektīvi, kuri mums Latvijā ir svarīgi un vajadzīgi. Tieši viņi būs tie, kas nākotnē mūs ārstēs. Tikai tagad tas viss ir nedaudz pieklusis, varbūt tāpēc, ka ir svētku laiks. Sagaidu kādu risinājumu, jo nav tā, ka medicīnā nebūtu naudas. Pati sistēma ir mazliet sabrukusi un salauzta, jo nav skaidri nošķirta valsts no privātā sektora, kur apgrozās iespaidīgas summas. Pēc darba valsts iestādē turpat ārsts turpina pieņemt privāti. Tam tā nevajadzētu būt. Streiks bija ļoti, ļoti vajadzīgs.
Šogad sabiedriskajos medijos ir aktualizēts temats par vēža pacientiem un paliatīvo aprūpi Latvijā, kas mums patiešām nav attīstīta. Paldies, ka par to tiek runāts un pievērsta uzmanība. Ļoti sāpīgs jautājums ir zaļais koridors. Nenovēlu to nevienam piederīgajam, draugiem, radiem un pacientiem.
Par Smiltenes pilsētu šajā gadā varam būt ļoti lepni. Mums ir vērojama liela izaugsme. Dzīvoju Limbažu ielas rajonā, kurš no tiešām degradētas teritorijas ir kļuvis par mūsdienīgu un sakārtotu rajonu. Tāpat atjaunotas ir Kaikas un Raiņa ielas. Drīz arī pilsētas centrs būs skaists, par to lielu paldies varam teikt bijušajam Smiltenes novada domes priekšsēdētājam Gintam Kukainim. Kad viņš kļuva par mēru, likās tāds nenozīmīgs zēns, taču kā izauga un sevi darbos apliecināja tikai no labās puses, sasniedzot mērķus, kas nozīmīgi vietējai sabiedrībai. Gints ir cilvēks ar lielo burtu. Ļoti perspektīvs,lai laimes zvaigznīte viņam smaida visu laiku. Prieks arī par jauno novada mēru Edgaru Avotiņu. Jaunie ir perspektīvi, patīk, kā viņi strādā.
Īpašs šis gads ir arī man personīgajā dzīvē. Gada laikā divas reizes esmu bijusi ārzemju ceļojumos. Pavasarī biju Holandē uz puķu ziedēšanu, bet rudenī – Slovākijā uz Tatru kalniem. Tas ir ļoti liels retums, ka tik daudz laika varu veltīt sev, tāpēc esmu ļoti priecīga, ka šogad tas izdevās. Nemaz jau tik bieži nesanāk sevi palutināt.
Ārkārtīgi liels pārsteigums bija Smiltenes novada domes apbalvojums – Gada balva Veselības aizsardzībā un sociālajā aprūpē. Nedēļu pirms valsts svētku pasākuma un balvas saņemšanas šķita, ka zeme zem kājām ir sabrukusi. Strādājam mēs visi un ļoti daudz. Esmu neizsakāmi gandarīta, jo pavadīti gan daudzi dzīves, gan darba gadi.
Savā darbā man ļoti patīk komunicēt ar cilvēkiem un, ja pacients prom aiziet ar smaidu, tas ir vislielākais novērtējums ne tikai man, bet visai komandai. Jaunajā gadā ikvienam novēlu veselību. Lai mūsu pilsēta savā simtgadē top vēl skaistāka un arī mēs paši ar skaistām domām!
Agris Māsēns, Smiltenes Tautas teātra režisors:
– Pasaule kļūst arvien nemierīgāka. Tas saistīts ar cilvēku ārkārtīgo kāri pēc naudas, ar to, ka lielie, biezie maki nosaka pasaules kārtību, un tas manī rada dziļas, lielas bažas. Šis gads arī vieš satraukumu par klimata pārmaiņām pasaulē un šo pārmaiņu sekām. Vai tad tā ir ziema, ko tagad piedzīvojam? Visu laiku ir garš, pelēks rudens. Kā Tramps var atteikties no Parīzes nolīguma (ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām)?
Vērtējot Latvijā notiekošos procesus, mani satrauc tie tūkstoši, kuri izbraukuši uz ārzemēm. Par to sāp sirds. Nu kas mēs par patriotiem? Brauciet uz ārzemēm, mācieties, bet atgriezieties mājās ar zināšanu bagāžu un celiet Latviju! Sevišķi tas attiecas uz jaunajiem. Ir jau arī labi, uz attīstību vērsti notikumi mūsu valstī. Teātra pasaulē mani priecē Alvis Hermanis, viņa veikums. Valmieras drāmas teātrī iepriecina Latvijas Kultūras akadēmijas aktieru 3. kursa studentu darbi Mihaila Gruzdova un Indras Rogas režijā – “731. solis” pēc Dostojevska romāna “Noziegums un sods” motīviem un Hamsuna “Viktorija”. Tas vieš lielas cerības par Valmieras teātra nākotni.
Vērtējot kultūras jomu Smiltenē, domāju (lai man piedod pārējie kultūras darbinieki!), ka pilsētā ir vajadzīgi jauni kadri, jauna enerģija, jauns uzrāviens, ieviešot kultūrā pasaules vēsmas. Cik tad var tikai savā katliņā vārīties?! Smiltenieši vienmēr bijuši dziedātāji, dejotāji, teātra spēlētāji, bet ir likumsakarīgi, ka paaudze nomaina paaudzi (“Ziemeļlatvija” jau rakstīja, ka šī sezona Agrim Māsēnam Smiltenes Tautas teātrī ir pēdējā, viņš vairs nebūs teātra režisors, lai dotu vietu jaunajiem – redakcijas piezīme).
Jaunajā gadā novēlu visiem veselību un saticību. Valdībai novēlu domāt par vienkāršā latvieša plānā maciņa piepildīšanu, lai cilvēkiem finansiāli klātos vieglāk, lai viņiem būtu uz galda ko riktīgi likt. Un vēl novēlu būt daudz lielākiem savas Latvijas patriotiem, nevis, rikšiem bērīt, – no Latvijas projām.
Ilvars Rullis, Valkas pilsētas kultūras nama saimniecības pārzinis un Florbola kluba “Valka” valdes priekšsēdētājs:
– Latvijā par aizvadītā gada nozīmīgāko notikumu uzskatu, ka tikām pie cita Latvijas Valsts prezidenta. Esmu lokālais patriots un lokālās dzīves dzīvotājs, tāpēc man vairāk interesē, kas notiek Valkā un novadā. Lielākais sasniegums sportā ir tas, ka ar klubu uzvarējām 2. līgas čempionātu un līdz ar to esam pakāpušies vienu pakāpienu augstāk – spēlējam 1. līgā. Pašlaik mums ir vairāk zaudējumu nekā uzvaru. Pirmajā līgā esam jauniņie, bet nav tik slikti, kā sākumā domājām – jāturpina spēlēt un komandai jākrāj pieredze.
Šogad uzmanīgi sekoju līdzi visam tam, kas saistīts ar gaidāmo reģionālo reformu. Esmu Valkas novada patriots, un, ja publiski kāds kaimiņu novads sāk izteikties tik tālu, ka tas mani kā iedzīvotāju aizskar personīgi, tad kļūstu dusmīgs un meklēju pretargumentus nepamatotajiem apvainojumiem. Joprojām nesaprotu, kā Rūjienas novads var izplatīt tādu informāciju par Valkas novadu, ka mēs te bezmaz dzīvojam kā Āfrikas ceturtā līmeņa valsts – šausmīgā nabadzībā un viņiem tagad mūs būs jābaro. Intereses pēc papētīju internetā iegūstamo informāciju, lai salīdzinātu bagāto Rūjienas novadu ar nabadzībā slīkstošo Valkas novadu. Tas man prasīja stundu, un es atradu interesantu informāciju. Valkas novadā ir pieci pagasti, kuros visos aktīvi darbojas tautas nami un vēl pilsētas kultūras nams. Mums ir arī piecas mūsdienīgas sporta zāles, no tām divas uzbūvētas Vijciemā un Kārķos. Savukārt Rūjienas novadā ir četri pagasti un visā novadā ir viens kultūras nams un viena sporta zāle. Rodas jautājums, kurš novads dzīvo labāk? Nenoliedzu, Valkas novada dome ir ņēmusi kredītus, bet tie tiek maksāti. Mani kā novada iedzīvotāju algas ziņā tas neietekmē. Šī reforma manī uzjundīja spēcīgas emocijas. Lai gan reizēm mans viedoklis atšķiras no pašvaldības vadības viedokļa, īpaši sporta jomā, tas nenozīmē, ka man Valkā nepatīk dzīvot un ka rūjienieši mani var saukāt par nabagu.
Šis gads personīgajā dzīvē ir nesis gan lielu prieku, gan skumjas. Šogad piedzima ceturtais bērniņš – dēls Mārtiņš, bet uz mūžu bija jāatvadās no vecāsmammas. Viņa manā dzīvē spēlēja lielu lomu – tieši atbildīgos izaugsmes momentos. Pateicoties arī viņai, esmu tur, kur esmu, nevis citā vietā.
Jaunajā gadā gaidu stabilitāti visos jautājumos. Gribētos saprast, ko no manis gaida darba devējs. Šobrīd situācija ir tāda, ka līdz galam nav saprotams, kādi ir mani darba pienākumi, un ir arī kaut kādas cilvēciskās robežas. Es daudz ko varu izdarīt, bet arī man pienāk “sarkanā” līnija. Es gaidu, lai ātrāk notiktu kultūras nama vadības maiņa, ja tā vispār notiks, lai mēs nedzīvojam starp debesīm un zemi.
Una Grāve, Valkas novada Centrālās bibliotēkas galvenā bibliotekāre:
– Pagājušais gads ir bijis piepildīts ar to, ka tik daudz var sasniegt. Nevis ar domu, ka es gribu, bet tik daudz ir sasniegts darot. Savukārt lielākā pagājušā gada mācība – jābūt pacietīgam. Ja tu tā baigi necepsies par to, kāpēc uzreiz neizdodas vai nav, tad kārotais atnāk pavisam īsti, un ja vēl izdodas darīt vai pieņemt kādu lēmumu no sirds, tici vai ne, tas atmaksājas.
Es ļoti novērtēju, ka savā darbā esmu varējusi jautāt “Drīkst tā darīt?” un pretī saņēmusi atbildi “Dari! Ja tu gribi, tad dari!”, nevis vai tas būtu labi vai slikti, bet dari. Bērnu nodaļā esam īstenojuši daudz jauku ideju, kas līdz šim nav bijušas. Protams, vai tas ir vajadzīgs, vai tas ir izdevies, tas ir cits jautājums, bet, ka tev ir iespēja mēģināt. Strādājot bibliotēkā, aizvadītajā gadā man ir paveicies satikt cilvēkus, kuri ļāvuši uz ikdienas elementārām lietām paskatīties pavisam citādāk, jā – ieraudzīt šo citādo ikdienu.
Pagājušā gada novembra beigās es saņēmu balvu, ko pasniedz Latvijas mērogā bērnu bibliotekāriem. Pasākums notika Liepājā, braucu uz Liepāju pēc balvas un tas jau bija liels pārsteigums un pagodinājums. Bet, kad šogad saņēmu Valkas novada Jāņa Cimzes balvu, tas man deva sajūtu, ka tieši Valkā esmu novērtēta. Tas ir par to, kamēr tu strādā ar domu, vai kāds redzēs, ka es esmu labiņa, un gribēsi kādam kaut ko pierādīt, visdrīzāk nekas nemainīsies. Bibliotēkā es piekritu nākt strādāt uz laiku, kamēr Līga Tetere ir bērniņa kopšanas atvaļinājumā. Toreiz es viņai novēlēju, lai tev ir kupla ģimene, un es paliku uz otru termiņu, jo viņai piedzima otrs bērniņš. Tomēr, pat zinot to, ka man kaut kad beigsies šis darba laiks, es tiešām gribu te darīt un radušās idejas īstenot nevis tāpēc, ka man kaut kas par to pienāksies. Un tagad izskatās, ka es palikšu darbā bibliotēkā arī pēc Līgas atgriešanās.
Viens no drosmīgajiem pēdējā laika soļiem bija aizpagājušajā gadā uzsāktās mācības. Biju noilgojusies pēc mācīšanās. Tagad gatavojos kvalifikācijas eksāmenam, kas paredzēts nākamā gada februārī – būšu kvalificēta bibliotekāre. Mācoties un arī darbā svarīgi ir saprast, ka nav jābūt vienmēr pašam labākajam – triecienniekam, kas izdara visu maksimāli, ir jāiemācās izdarīt tik, cik tu vari, cik tev vajag, un pateikt īstajā brīdī stop, es vairāk neņemu, man vajag apstrādāt to, ko esmu ieguvis. Svarīgi ir apzināties, cik man vajag – apjēgt savu pašpietiekamību. Es novērtēju, ko esmu ieguvusi, un atvēlu laiku, lai to izbaudītu.
Nākamajā gadā novēlu būt saskaņā ar to, ko dari, ko domā, un tam ticēt un darīt no sirds. Nedarīt lietas, lai kādam izpatiktu un būt harmonijā ar sevi.
Ja tu tam tici, ja tu dari no sirds un saskaņā ar sevi, nevis, lai kādam izpatiktu, vai lai dabūtu to, ko it kā gribas, tad jau tu esi harmonijā ar sevi.
