279. turpinājums. Zināju, ka man atrisināts pareizi, tāpēc jutos gauži nelāgi. Pēc tam manu darbu paņēma direktors Vīksne, grozīja un kaut ko rūca zem zoda, tad aicināja pie sevis Upīti un rādīja kaut ko ar pirkstu.
279. turpinājums
Zināju, ka man atrisināts pareizi, tāpēc jutos gauži nelāgi. Pēc tam manu darbu paņēma direktors Vīksne, grozīja un kaut ko rūca zem zoda, tad aicināja pie sevis Upīti un rādīja kaut ko ar pirkstu. Upītis, cik manīju, gauži nosarka un stostīdamies paskaļi teica:
— Es ir kļūdījies. Es ir pārskatījies.
Tā es tomēr tiku pie piecnieka, bet skolotājs, uztraukumā griezdamies, nogāza no sola manu tintes pudeli, kas sašķīda pret kādreizējā veikala grīdas flīzēm. Bet pudele bija visai ietilpīga, nesen tādu biju atradis, upes sērē izskalotu. Ieliku uzgriežamajam korķim gumijas blīvi un speciāli pirms eksāmena sabrūvēju svaigu tintes porciju. Žēl taču bija tik grūti gādātās mantas!
Par laimi, jāteic, ka šis tipiņš no mūsu skolas tika padzīts, un turpmāk matemātiku mācīja pats Vīksne. Bet tad jau mūsu skolā no Kurzemes pārradās viens otrs no labajiem skolēniem, radās pat zināms konkurences azarts.
Mazliet dīvaina sajūta reizēm radās, sekojot dažādu varu diktēto ideoloģiju izmaiņām. Ne jau nu skolas bērni bija tie, kuri spēja novērtēt, kurai pusei galvenā taisnība. Vācu okupācijas apstākļos mums stāstīja par baigā gada čekistu veiktajiem noziegumiem, bet skolas pārzinis Zilbers 1944. gada sākumā uz lielas Eiropas kartes rādīja divas zīmīgas frontes līnijas:
— Lūk, tik tālu mēs bijām pavisam nesen, līdz pat Volgas upei. Līdz Maskavai. Un, lūk, te mēs esam pašlaik, pavisam tuvu Latvijas robežai.
Lai kā zēni neieredzēja Zilberu, lai cik jocīgi izklausījās šis “mēs”, runājot par hitleriešu armiju, tomēr zināmas skumjas mūsu apziņā tas radīja. Par godu mūsu skolotājiem jāteic, ka vācu fašistu ideoloģiju viņi netika propagandējuši, ja nu vienīgi klibajam Zilberam kāds pārprotams teikums paspruka.
Bet staļinistu atgriešanos neviens netīkoja.
Turpmāk vēl.
