273. turpinājums. Izglītības trūkums nebūtu tik liela nelaime, ja šim cilvēkam piemistu kaut pati niecīgākā pedagoga dzirksts.
273. turpinājums
Izglītības trūkums nebūtu tik liela nelaime, ja šim cilvēkam piemistu kaut pati niecīgākā pedagoga dzirksts. Gatavais kumēdiņu vīrs! Pavasarī sāka strādāt jauneklis, kuram tāpat nebija pabeigta vidusskolas izglītība. Tas bija Ojārs Upenieks, kuru rudenī mobilizēja Sarkanarmijā, bet pēc kājas ievainojuma palaida mājās. Sākumā staigāja pieklibodams. Upeniekam piemita gan pedagoga, gan zināms literāta talants, vēlāk kļuva pat par skolas direktoru, bet viņam traucēja daži citi cilvēciskie netikumi. Kad skolās ieplūda jauni kadri no augstskolām, Upenieks kļuva par žurnālistu Ogrē.
Viens no pašiem svarīgākajiem mācību priekšmetiem zēniem bija militārā apmācība. Šim nolūkam kursos tika sagatavots kāds Pirmā pasaules kara dalībnieks ar kauju pieredzi, uzvārdā Fūrmanis, ko visā pagastā parasti sauca par Cikelu. Cikels mums mācīja ierindu, izsniedzot speciāli ātrā tempā izgatavotās koka “šautenes”. Arī tuvcīņas paņēmieni bija jāapgūst. Vēl mūs mācīja izjaukt un salikt šautenes aizslēgu. Vienīgi pašā pavasarī mums tika ilgotais prieks izšaut ar mazkalibra šauteni. Kas skaitījās Cikelam draugi, tiem piecas patronas, pārējiem nācās samierināties ar trim. Mēs gan sapratām, ka “iztrūkums” radies tāpēc, ka Cikels pats sagribējis pašaudīt zaķus vai rubeņus, bet ko tur mēs drīkstējām protestēt.
Jaunākajās klasēs arī strādāja jaunas skolotājas, bet ar tām man nekādas saskares nebija. Raksturīgi, ka vairums skolotāju stundu starplaikā skraidīja no vienas ēkas uz otru, un tas bija krietns pārskrējiens, vismaz 120 metru pa sniegiem vai dubļiem. Nekāda kopgalda nemanīju, kā silto ēdienu sev sarūpēja internāta bērni, nezinu. Man līdz skolai iznāca tikai pusotra kilometra pa saspridzinātā dzelzceļa stigu, bet mājāsgājēji nereti mēroja arī piecus un sešus kilometrus.
Vecākiem lielāka rūpe bija skolas apgāde ar malku, un to visu paveica talku veidā. Uz katru skolēnu vajadzēja sagatavot pagasta ierādītā mežā un aizvest uz skolu noteiktu daudzumu malkas. Atceros tikai, ka reiz braucām pakaļ uz tā saucamo Pietnieku ar abiem zirgiem.
Visai drūma bija skolēnu apgāde ar mācību grāmatām. Vācu laikā bija noteikts, kurš skolēns mācību gada beigās nodos savas grāmatas jaunākajam biedram. Es savas iemantotās grāmatas biju izvadājis bēgļu vezumā, bet ar tām nepietika. Krievu valodas apguvei noderēja manas mātes vēl cara laiku mācībgrāmata “Drug”, kas dīvainā kārtā atradās mājas bēniņos. Tikai pēc kāda gada sāka parādīties no jauna izdotas grāmatas. Visus iepriekšējos gadus bijām pieraduši pie lieliskajām Līgatnes burtnīcām, es pat teiktu, tādu kvalitāti nevaram atrast pat mūsdienās. Bet sākot ar krievu otrreizējo ienākšanu, viss kvalitatīvais pazuda, tāpēc arī mācību līdzekļi tika pielāgoti Viskrievijas standartiem. Tagad burtnīcas gatavoja no dzēšlapām līdzīga pūkaina papīra, kurām malu līnijas vajadzēja vai nu novilkt ar zīmuli, vai nolocīt. Pa retam skolā varēja nopirkt zīmuļus, gan parastos, gan ķīmiskos. Ja gadījās nopirkt zilas krāsas ķīmiskos zīmuļus, tad no tiem mēs gatavojām tinti — izņēmām kodoliņus, ar nazi sakasījām pulverī un taisījām savas “zilumzāles”. No parastā ķīmiskā zīmuļa varēja pagatavot violetu tinti, bet latvieša gaumei tā gluži neatbilda.
Turpmāk vēl.
