272. turpinājums. Partorgs latviski runāja tik dīvainā slengā, ka no pirmās dienas kļuva par zobgalību objektu, iemantodams palamu Značits — nevietā lietotā krievu vārda dēļ.
272. turpinājums
Partorgs latviski runāja tik dīvainā slengā, ka no pirmās dienas kļuva par zobgalību objektu, iemantodams palamu Značits — nevietā lietotā krievu vārda dēļ. Par pagasta izpildvaras priekšnieku skaitījās Živiters, ļoti dīvains lumpenizētais proletārietis. Viņš pats mēdza stāstīt, ka esot beidzis ģimnāziju, ļoti gribējis mācīties konservatorijā (vijoli viņš patiešām čīgāja), naudas trūkuma dēļ sācis studēt par mācītāju, bet arī tur radusies situācija, ka vajadzējis pelnīt pašam. Citi zinātāji gan apgalvoja, ka Živiters no Teoloģijas fakultātes ticis izmests dzeršanas dēļ. Kalpu gaitās saticis Latgales krievieti, pilnīgu analfabēti, kura līdz mūža galam neiemācījās runāt latviski. Saprast latviski teikto viņa saprata, bet atbildēja krievu zemnieku vienkāršrunā. Proskovja, ko visi sauca par Prosku, bija ielauzījusies vienīgi pavilkt savu parakstu.
Šādā situācijā Živiters bija kļuvis par gandrīz vai komunistu, kaut īstie komunisti viņu savā pulkā neņēma svaidīgā rakstura un lielās dzeršanas kāres dēļ. Nekad jau neredzējām viņu guļam grāvī, bet Živiteram mūždien patika iešņabot uz citu rēķina. Arī zagdams apkārt viņš nestaigāja, bet īsti nevienam nepiederošu mantu mēdza pievākt un pārvērst klunkšķošajā.
Citos pagastos mēdza gadīties arī nopietnāki ļaudis pie varas, bet tie ilgi uz vietas nepalika. Vienus noklapēja mežabrāļi, citus paņēma apriņķa varas iestādes, jo puslīdz spējīgu kadru trūka visur. Mūsu murmuļvaldīšana neinteresēja ne vienus, ne otrus.
Šajā situācijā skolas darba atjaunošanas smagumu uzņēmās vācu laikā par nelojālu atzītais Aleksandrs Vīksne. Pēc skolas un tai tuvējo māju nodegšanas viņa ģimene uz laiku piemetās Roplaiņu dzirnavās pie sievastēva. Šā iemesla dēļ visu oktobri un novembra sākumā Vīksne gandrīz katru dienu teciņiem vien gāja uz pagasta centru, kārtodams ar skolu saistītās lietas, jo bija apstiprināts par direktoru. Tad bieži dažus vārdus pārmija ar manu tēvu, vēstīdams, ar kuru datumu varēs atsākties mācības. Ja nemaldos, novembra vidū tas arī notika.
Skolas vajadzībām bija pielāgotas divas ēkas pie Baltavas dzelzceļa stacijas. Agrāk tur bijuši kaut kādi veikaliņi, un pa abām mājām četras klašu telpas atrast izdevās. Kopmītnes gan bija stipri saspiestas, bērni gulēva divstāvu lāviņās.
Tā kā īstie skolas soli ar atvelkamām virsmām bija tikai izlaiduma klasei, tad visas pārējās klases sēdēja pie balti ēvelētiem gariem galdiem, bikšdibenus beržot uz parastajiem garajiem soliem — ja divi rezgaļi sadomāja, varēja apgāzt visu sēdētāju rindu. Tāfeļu vietā parādījās dēļu paneļi, kas nokrāsoti ar vienīgo tolaik nopērkamo krāsu, ko sauca par asfaltlaku. Ar labas kvalitātes krītu uz tādas šo to uzrakstīt varēja, bet par tādiem labumiem nenācās ne sapņot. Rakstījām ar kaut kādiem baltiem lausku gabaliem, kas vairāk līdzinājās kaļķu apmetuma drupačām.
No agrākajiem skolotājiem bija palikuši tikai Vīksne un Zeļčāne. Liekas, ka tie bija visi. Skolotājs ar pieredzi noteikti bija Jānis Andersons, par kuru esmu jau rakstījis saistībā ar skolu dedzināšanu. Vēl atmiņā palicis kāds jauneklis — Artūrs Upītis —, kurš bija beidzis dažas vidusskolas klases.
Turpmāk vēl
