268. turpinājums. Bija jau pavēls vakars, kad Arvīds atnāca ar mazkalibra šauteni, tēvs Mopsi aizmānīja tīrummalā aiz pagrabiņa, un tur tikai viens īss kauciens liecināja par notikušo.
268. turpinājums
Bija jau pavēls vakars, kad Arvīds atnāca ar mazkalibra šauteni, tēvs Mopsi aizmānīja tīrummalā aiz pagrabiņa, un tur tikai viens īss kauciens liecināja par notikušo. Es tajā brīdī biju iemucis istabā, jo vairījos redzēt šādu dzīvnieka slepkavošanu. Tēvs pēc tam mani norīkoja izrakt bedri un Mopsi noraka kopā ar asiņaino smilšu kārtu. Tas bija tāds nerakstīts ģimenes likums, ka man nācās pildīt visus kaprača pienākumus, ja vien aprokamais nebija pārāk liels maniem spēkiem.
Pēc pāris mēnešiem tēvs, braukdams no pienotavas, atveda mājās suņu jaunuli, ko nosaucām par Čali. Brūns ar melnu mugurpusi, gludu spalvu un ļoti amizantām ausīm — smailām ar noliektiem galiņiem. Ar Čali mēs ātri sadraudzējāmies, un man izdevās viņam iemācīt dažus vienkāršus niķus. Piemēram, kad cilvēks kaut ko ēda, Čalis nosēdās iepretī un ar rējienu prasīja, lai dod viņam arī. Un pasviesto kumosu vienmēr noķēra lidojumā. Vēl es iemācīju Čalim, ka ir ēdams viss, ko cilvēks bāž sev mutē. Kad pusdienlaikos gāju uz dzelceļa uzbērumu saēsties meža zemenes, ar mani kopā nāca arī Čalis. Noskatījies, ko es daru, arī viņš veikli sāka šukstīt pa lapām un ēst gatavās ogas. Mājas zemeņu dobē gan to nedrīkstējām darīt, tad no mātes būtu bāriens abiem diviem. Ja tiku norīkots mizot kartupeļus, Čalis nosēdās pretī un kāri raudzījās uz manām roku kustībām. Tad vajadzēja tikai vienu kartupeļa šķēli iebāzt sev mutē un parādīt, cik tā manta ir garšīga, lai Čalis uzreiz ar skaļu “vau” pieteiktu savas pretenzijas. Zaļa kartupeļa gabaliņus viņš tāpāt ķēra lidojumā un centīgi sagrauza. Toties, ja pagalmā vienkārši bija nolikta vesela bļoda ar nomizotiem tupeņiem, Čalim ne prātā nenāca mieloties.
Reizēm tomēr Čalis bija neaprēķināms, jo dažureiz ne no šā, ne no tā bez lielas riešanas centās uzklupt svešam nācējam. Citureiz atkal rēja pa gabalu un ij negrasījās kost. Vienmēr mājiniekiem bija jābūt gatavībā suni atsaukt. Neraugoties uz to, Čalis pat neierējās tajās divās naktīs, kad Mūsmājas apciemoja zagļi. Laikam taču prata iebarot ar līdzpaņemtu gardumu.
Ganos gan liela palīga man nebija, jo Čalis gluži vienkārši ilgi uz vietas nespēja nosēdēt. Visu laiku kaut ko šukstīja un meklēja, aizklīzdams tālu projām. Bet vispār viņš ar govīm zināja apieties pareizi — pielēca pie pakaļkājām un mēģināja iekost pēc iespējas augstāk, tāpēc ragaines viņu respektēja.
Bijām ar Čali saraduši, tāpēc pēc atgriešanās no Zaubes īpaši izjutām neaprēķināmā, bet mīļā suņa nozušanu.
Turpmāk vēl.
