261. turpinājums. Visu varzu noslēdzu es ar aitu bariņu, kas tagad bija kļuvis par divām mazāks, bet kas daudzo traucējošo apstākļu dēļ aizvien vairāk centās lēkt pāri grāvim un vicot pa tīrumiem vai krūmiem.
261. turpinājums
Visu varzu noslēdzu es ar aitu bariņu, kas tagad bija kļuvis par divām mazāks, bet kas daudzo traucējošo apstākļu dēļ aizvien vairāk centās lēkt pāri grāvim un vicot pa tīrumiem vai krūmiem. Līdz ar to manām kājām burtiski noskrieto kilometru skaits bija vismaz dubultīgs.
Tagad vairs neatceros, kas tā bija par upelīti, kuras tilts izrādījās saspridzināts. Krievu armijas mašīnas jau paguvušas iebraukt jaunu ceļu tieši pāri mazajam strautiņam, ūdens tur nebija daudz, un tas nebūtu nekāds šķērslis, ja raizes neradītu pārāk stāvie nobraucieni. Turpat jau darbojās krievu sapieri, kuri laikam gribēja atjaunot pagaidu tiltu. Tēvs ar savu vezumu laimīgi bija ticis pretējā kraujā, arī māte sekmīgi tika pāri ūdens straumītei, kad viņas ķēve pēkšņi satrūkās no gulošā zirga, kas laikam tur ticis nošauts pēc kādas nelaimes, bet varbūt ka pats bija uzkāpis kājnieku mīnai. Mūsu ķēve, kura iepriekšējā dienā piedzīvoja artilērijas šāviņa grandienu pie pašām ausīm, tagad sāka burtiski trakot, un māte viena nespēja un arī neprata novaldīt grožus. No lielākas nelaimes glāba kāds veikls krievu karavīrs, kuram laikam bija pieredze darbā ar zirgiem — ar vienu lēcienu bija klāt un sagrāba trakojošo ķēvīti pie apaušiem un savaldīja. Pēc tam jau atkal uzbraucām uz gluda ceļa, un satrauktais lopiņš nomierinājās.
Jo tuvāk Taurupei, jo vairāk Sarkanarmijas kara mašīnu mums brauca pretī. Laime tikai tā, ka mūsu zirgi no mašīnām nebaidījās, jo bija pieraduši pie tiem riteņotajiem draudoņām, kas ripoja pa dzelzceļa sliedēm. Tolaik tā daudziem zemniekiem bija visai nopietna problēma, jo mašīnu pieredzēts maz, un daudzi spēcīgi zirgi no katra rūcoša braucamrīka bija gatavi mesties pāri grāvim vai joņot ar lokā paceltu asti. Daudzas nelaimes cilvēkiem notika, uz ceļiem bieži gadījās redzēt skatus, kad tuvojošās mašīnas priekšā braucējs nogrieza ceļmalā un savu auzu motoru turēja pie galvas ar abām rokām. Vismaz šo nelaimi mēs nepiedzīvojām. Vienīgās klapatas tad radīja manas aitas.
Atceros, kā pārbraucām dzelzceļa pārbrauktuvi, un tas jau mums atgādināja par mājām, vismaz tādu kā sveicienu sajutām. Taurupes centrā gan atkal radās grūtības ar aitām, jo tās spītnieces gribēja doties pa taisno uz Āderkašiem. Atpakaļ jau atgriezu gan, bet mazliet tirpas pārskrēja, kad turpat sev līdzās pamanīju divus krievu sapierus staigājam ar magnētiskajiem mīnu meklētājiem. Starp alejas kokiem vairākās vietās rēgojās melni uzraksti, kas brīdināja no mīnām. Faktiski atmīnēts bija tikai ceļa vidus, bet tieši tobrīd mums pretī nāca kara tehnika gandrīz blīvā kolonnā, tāpēc manas aitas atkal pārskrēja ceļam kreisajā pusē un vairs ilgāku laiku atpakaļ nebija dabījamas. Tā mēs jozām pa vēl līdz galam neatmīnēto ceļmalu.
Kāda tik tehnika mums nenāca pretī: vieglie vilīši, garās un zilus dūmus klepojošās smagās mašīnas “studebekeri”, kaut kādas krievu pašmāju kravas kastes ar koka kabīnēm šoferu un ložu cauršautiem stikliem, pa vidu arī dažādi vilcēji, starp kuriem paši dīvainākie likās traktori ar milzu metāla riteņiem. Kad uz brīdi aprāvās mašīnu straume, nāca zirgu pajūgi, kas vilka lielgabalus un smagas munīcijas kravas.
Turpmāk vēl
