259. turpinājums. Pats saviem spēkiem nav varējis izlīst, jo nejaudāja pakustināt ne rokas, ne kājas. Tur viņu pusnosmakušu atrada gudrais suns.
259. turpinājums
Pats saviem spēkiem nav varējis izlīst, jo nejaudāja pakustināt ne rokas, ne kājas. Tur viņu pusnosmakušu atrada gudrais suns. Toties blakusbedrītē tupošais viņa cīņubiedrs bija saraustīts sīkos gabaliņos. Kad vēlāk aizgāju aiz pakša, vēl redzēju sīkas zarnu skrandiņas, kas karājās uz apsalušo kartupeļu lakstu stumbeņiem. Ļoti šķebīga aina, no kuras iespiedies atmiņā, ka zarnas gabaliņam varēja saskatīt sīku asinsvadu dzīslojumu.
Šāviņi divās vietās bija skāruši dzīvojamās mājas jumtu, bet viens ietriecies arī staļļa paksī, izraudams pāris akmeņu. Tieši tajā stūrī atradās mūsu vecākā ķēvīte Nora, un viņa pēc tam kļuva nedaudz pakurla. Kūti nebija skāris nekas, arī lejā ap šķūni bijis samērā mierīgi, un Kaņepji drausmo pusstundu esot pārlaiduši bez piedzīvojumiem. Ratnīcas iekšienē arī nekas nebija gadījies, arī tur tēvs bija redzējis sarkanarmiešus, kuri metuši krustus un murminājuši lūgsnas. No pārbīļa visvairāk bija cietusi Marija — tā viņa nekustīgi nosēdēja visu dienu uz saspekulēto bagātību maisa, un saimnieks mums ironiski teica, ka no tā kakta nākot gauži aizdomīga smaka.
Pa dienu varēja just, ka frontes līnija aizvirzījusies jau krietni patālu. Tur daudzi sarkanarmieši tuvojās savai pēdējai kaujai pie Mores, bet viņi to vēl nezināja, kas viņus sagaida.
Tēvs sāka gudrot, ka jāpošas ar skubu uz mājām. Tā kā saimnieks aizvien izjuta pateicības jūtas par palīdzību ugunsnelaimē, viņš piedāvāja aizlienēt savus vecos kokasu ratus, kas rijas stūrī stāvēja pamestībā. Lai arī neviens ar tik vecmodīgiem vāģiem vairs nebrauca, šoreiz tā bija izeja, jo vairs nevarēja cerēt, ka mums līdz mājām būs braukšana tikai pa gludiem lielceļiem. Tēvs ar gudru ziņu mūsu vezumā bija ielicis arī ilksis, tagad tās atkal noderēja. Mantas tika pārdalītas divos vezumos, un nu atlika tikai nogaidīt izdevīgu brīdi.
Dzīvojamās mājas virtuvē ierīkojās bataljona štābs ar ļoti piktiem virsniekiem, nevienam vairs neļāva tur staigāt. Paši saimnieki gan vēl varēja izmantot otras durvis, pa kurām līdz tam staigāja vienīgi Marija uz savu kambari. Šā iemesla dēļ arī sieviešiem vajadzēja pārnakšņot vāgūzī, un tēvs izlēma, ka mēs abi varētu pārgulēt mazajā siena pūnītē, kas piebūvēta garās un plašās kūts galā. Es ierakos siena pantā un aizsnaudos. Nakts melnumā gan jutu, ka tēvs iet kūtī kaut ko lūkoties, ka notiek kaut kāda murdoņa, bet īsti neko nesapratu. Kad tēvam atgriežoties prasīju, sekoja aizrādījums, lai guļot mierīgi. Dzirdēju tikai, ka tēvs atkal noklikšķina pistoles drošinātāju.
Turpmāk vēl.
