257. turpinājums. Turpceļā suņu piķieris rikšoja līdzās aizjūgam, izkliegdams dzīvniekiem domātās komandas, bet atpakaļceļā iegūlās pats, un tad tikai putekļu vērpete pagriezās, kad braucēji bija atpakaļ.
257. turpinājums
Turpceļā suņu piķieris rikšoja līdzās aizjūgam, izkliegdams dzīvniekiem domātās komandas, bet atpakaļceļā iegūlās pats, un tad tikai putekļu vērpete pagriezās, kad braucēji bija atpakaļ. Vēlāk es lasīju, ka Sarkanarmijā bijis tikai viens, ja nemaldos, 10. gvardes korpuss, kura “bruņojumā” atradušies sanitārie suņu pajūgi. Tas nozīmēja, ka šī karaspēka daļa ir ieradusies no Kliģenes – Zaubes puses, kurpretī iepriekšējā vakarā pirmie karavīri nāca no Taurupes puses. Mēs atradāmies it kā divu armiju sadures vietā, tāpēc arī bija radies pārpratums, kura rezultātā vieni krievi apšāva otrus. Es pieļauju iespēju, ka pārpratumi varēja rasties sakarā ar divām “Pluņķu” mājām, jo mēs bijām nokļuvuši viesuļuguns galvenajā centrā, kurpretī otriem “Pluņķiem”, kas turpat kādu 120 metru attālumā, bet jau otrpus ceļam, visi lādiņi bija lidojuši pāri. Ceļš kā varbūtējā saskares josla bija ievērots precīzi.
Gaisā sāka lidināties kāda vientuļa lidmašīna. Viens no karavīriem paķēra pielādētu raķešpistoli un gatavojās no durvju ailes izšaut signālraķeti. Tajā brīdī viņam pa roku iesita otrs kareivis, laikam virsnieks, iekliegdamies:
— Durak, tam krasnaja!
Šāviņš tomēr gāja vaļā brīdī, kad stobrs atradās vērsts pret grīdu.
Sarkana uguns bumba dega un lēni virzījās dziļāk pagrabā, līdz manai mammai pie pašām kājām tai uzmina kāds karavīrs un uguni noslāpēja. Pagrabs piepildījās ar baltiem un šķebīgiem dūmiem. Par visu notiekošo dzīvu interesi izrādīja mana māšele, kura platām acīm neatlaidīgi raudzījās uz ievainotajiem. Es paklusām viņai atkārtoju vienu un to pašu:
— Ausma, tu neskaties uz tām asinīm! Neskaties tur!
Tikmēr aizrādīju otram, līdz pašam no dūmiem un asiņainajām ainām kļuva slikti, sagrīļojos un mēģināju pietupties un saņemties, lai nenogāztos nesamaņā. Krievi sāka uztraukties, vai puika neesot ievainots, ka tik bāls kļuvis, bet māte viņiem skaidroja, ka man no asinīm kļuvis slikti ap dūšu. Tad man atļāva pagrabu atstāt, un es devos raudzīt, kā apšaudi pārcietis mans tēvs.
Turpmāk vēl.
