201. turpinājums. Un atkal uz diviem mēnešiem tēvs paņēma pusmūža sievieti Annu. Bija sagatavots liels daudzums linu, un Anna visu laiku vērpa diedziņus, no kuriem mamma sāka aust palagus un kreklu audumu.
(201. turpinājums)
Un atkal uz diviem mēnešiem tēvs paņēma pusmūža sievieti Annu. Bija sagatavots liels daudzums linu, un Anna visu laiku vērpa diedziņus, no kuriem mamma sāka aust palagus un kreklu audumu. Atceros, ka sniega bija vēl daudz, bet gandrīz katru dienu spīdēja spoža saule. Anna dienu no dienas vērpa linus, nepārtraukti siekalodama pirkstus. Viņa bija visai runīga sieviete, daudz mātei stāstīja par visiem varasdarbiem, kādus nācies piedzīvot, lai viņu piespiestu stāties kolhozā. Viņa esot ar mieru iet nāvē, bet kolhozā nestāšoties ne par kādu cenu. Un pie nolādētā Staļina atpakaļ vairs nebraukšot nekad.
Nav ne jausmas, kādi bija Annas tālākie ceļi. Pēc kara daudzi palika mūsu pagastā, jo Krievijā viņu sādžas bija nodedzinātas līdz ar zemi, bet Latvijā daudzas mājas stāvēja tukšas. Daudzi kļuva par partorgu uzticības personām, bet dažus arī tiesāja. Visi apguva latviešu valodu, jaunatne nereti saprecējās ar latviešiem. Pazīstu dažus, kuri Atmodas laikā grasījās raut nost sarkanbaltsarkano karogu, dzērumā slavēja Interfronti. Pēc tam Godmani lamāja par fašistu, solījās braukt projām “pie Borisa”. Viens tāds karstgalvīgāks aizbrauca arī, bet pēc mēneša ieradās atpakaļ. Pavisam tāds kluss un domīgs. Visādi cilvēki, visādi viņu likteņi.
Dumā Marija
Šī dīvainā sieviete pie mums dzīvoja 1943. gada vasaru. Tikmēr nāca pierunātāji, kamēr mana māte piekāpās, un tad arī tēvs klusēdams piekrita. Faktiski gan neviens nezināja patiesību, galvenā baiļošanās saistījās ar domu, ka pilsētniece vairs nepratīs lauku darbus.
Marija bija viena no daudzajām Klibā Baltiņa māsām. Beigusi ģimnāziju, labi runāja vāciski. Vēl pirms kara viņa vasarās kopā ar savu vīru mēdza iegriezties mūsu pagalmā pārmīt dažus vārdus.
Tādi laipni un smaidīgi cilvēki likās. Marijas vīrs bija varena auguma, platiem pleciem, teica, ka strādājot uz būvēm. Dzīvoja divi vien bez bērniem, un liekas, ka bija laimīgi.
Pēc tam paklīda valodas, ka Marijas vīrs traģiski gājis bojā. It kā no jaunbūves ceturtā stāva augstuma uz galvas uzkritis ķieģelis. Bijušas aizdomas, ka tādā veidā kāds no darbabiedriem nokārtojis personiskā ienaida problēmas. Bet pierādīt nevienam neko nevarēja. Un īsti jau laikam arī nemeklēja, jo sākās politiskās jukas, pēc tam karš.
(Turpmāk vēl.).
