250. turpinājums. Tēva skrējiens tomēr izrādījās veltīgs, jo pašu vērtīgāko mantu — jauno pļaujmašīnu — jocīgie sievieši bija īpaši nodrošinājuši pret aizdzīšanu, saslēdzot abus riteņus — nebija cilvēka spēkos tādu izvilkt.
250. turpinājums
Tēva skrējiens tomēr izrādījās veltīgs, jo pašu vērtīgāko mantu — jauno pļaujmašīnu — jocīgie sievieši bija īpaši nodrošinājuši pret aizdzīšanu, saslēdzot abus riteņus — nebija cilvēka spēkos tādu izvilkt. Un tūdaļ jau arī liesmoja visa rija, celdama gaisā sarkanas ogļu plānes, kuras lidoja tieši uz mūsu šķūņa pusi. Nu tēvs skrēja turp, aiz dīsteles viens pats smago vezumu izvilka ganībās. To pašu ar savu vezumu darīja Kaņeps. Tas bija visai prātīgi darīts, jo nu jau liesmoja arī mazā pirtiņa, kas atradās tieši vidū starp degošo riju un mūsu šķūni. Pirtiņu nebija iespējams dzēst, jo līdzās esošais dīķītis tik sausā vasarā bija pilnīgi izsusējis, atsegdams saplaisājušus dubļus, ko vietumis klāja zaļa sakaltušo gļotu kārta. Gaisā aizvienam lidinājās plaukstas lieluma sarkanas ogļu plēksnes, un tūdaļ arī vairākās vietās sāka degt mūsu saimnieka šķūņa skaidu jumts. Vienīgais ūdens atradās māju akā, bet līdz turienei vairāk par simts metriem. Bet sievietes jau arī skrēja lejup pa nogāzi ar spaiņiem, vīri pieslēja pie jumta garās trepes, tur uzkāpa mans tēvs, bet Kaņeps no lejas viņam sniedza atnestos spaiņus. Pats saimnieks jau atradās pie akas un ar grieztuvi nepārtraukti grieza laukā vienu spaini pēc otra. Es arī devos turp, bet saimnieks man nedeva spaini, jo bija paguvis pieliet ar ūdeni lielo piena kannu, ko tagad ar savu vienīgo roku gribēja nonest lejā. Sauca, lai es pieķerot pie otra roktura. Es biju maza auguma, arī spēka ne visai. Lai smagā kanna man nedauzītos sāpīgi pret kājas potīti, roku vajadzēja turēt elkonī saliektu un pašam turēties taisni, tas bija pavisam grūti, bet saimnieks izmisuma balsī lūgtin lūdza, lai saņemoties. Kaut kā jau galā tikām, bet sievietes aizvienam turpināja joņot ar spainīšiem. Kādus piecus deguma perēkļus tēvs jau bija salējis, un tur tikai melni laukumiņi rēgojās, bet viens uguns perēklis nepadevās ne lūdzams. Jumtā jau bija izdedzis krietns robs, gandrīz vesels kvadrātmetrs, bet pēc katras ūdens šalts uguns mēles locījās no jauna. Tīras ziņkārības dzīts, iegāju šķūnī, lai pavērotu, kāds tas caurums izskatās no apakšas, un tūdaļ sāku kliegt, ka uguns deg no apakšas. Nu arī vīrieši attapās. Caurums dega tieši virs iebūvētās rijas griestiem, kas viscaur noklāti ar salmiem. Par laimi, šis bīstamais degmateriāls jau bija pamatīgi saliets, nu tēvs pa pieslietu gubiņkoku uzkāpa rijasaugšā un pāris spaiņu ziedoja viltīgajai ugunij. Ar to pietika, lai lielais šķūnis būtu glābts. Rija un pirts jau bija gandrīz nodegušas, nekādas plēksnes vairs gaisā necēlās. Nu saimnieks manu tēvu sauca par glābēju un silti aicināja ar visu vezumu pārcelties augšā uz ratnīcu, jo aiz biezajiem akmens mūriem tomēr būšot daudz drošāk. Abas mūsu ķēves bija pārvestas uz lielo stalli jau iepriekš, pēc tam, kad vācieši nošāva mūsu aitu. Ratus tēvs uzvilka kalnā bez zirgu jūgšanas, pārējiem ļaudīm piepalīdzot ar stumšanu. Laiks bija skaidrs, tāpēc sākumā vezumu atstāja ārpusē pie ratnīcas mūra. Kaņepji tomēr izlēma palikt turpat rijā, gudri spriežot, ka divas reizes no vietas jau tur bumbas nemetīs.
Pēc tam tēvs kopā ar Kaņepu nokāva stipri savainoto aitu. Bija jau pāri launaglaikam, un sievietes tūdaļ gaļu lika katlā un vārīja kopā ar svaigi skābētiem kāpostiem.
Turpmāk vēl.
