249. turpinājums. Man nav zināms, vai viņam bija labs miegs naktīs un vai viņam kādureiz arī mēdza parādīties nošauto cilvēku rēgi.
249. turpinājums
Man nav zināms, vai viņam bija labs miegs naktīs un vai viņam kādureiz arī mēdza parādīties nošauto cilvēku rēgi.
Arī Zaubes pusē kļuva aizvien nemierīgāk. Šurpu turpu braukalēja armijas spēkrati, gaisā dudināja krievu lidmašīnas. Gaišā dienas laikā pie šķūņa piestāja vāciešu motocikls, ar automātu nošāva vienu aitu, iemeta blakusvāģī, un prom bija. Neviens pat pakaļ nokliegties nepaguva. Tad atkal iestājās relatīvs miers, un es tiku norīkots nedaudz paganīt lopiņus. Nekāda ganīšana tur nebija vajadzīga, jo govis, reti svaigā zālītē tikušas, kāri ēda piekalnītē starp ābeļdārzu un lejas šķūni. Turpat ārpusē savu mehāniskās darbnīcas automašīnu bija izbraukuši vācieši, kuriem atkal uzradušies klienti ar motociklu. Sēdēju šķūņa galā uz ganceļa kārtīm un vēroju, kas notiek visriņķī. Gaisā atkal sāka ducināt krievu smagie bumbvedēji, kurus apsargāja apkārt lokus metošie iznīcinātāji. Bars šoreiz lidoja no pretējās puses, aptuveni no Mālpils vai Mores, un es domāju, ka tur jau viņi būs savu nāves kravu nometuši. Tāpēc mierīgi tirināju kājas un skaitīju drūmo bumbvežu daudzumu. Ja pirms nedēļas Ērgļu pusē vienā barā mēdza lidot līdz 60 lidmašīnu, tad tagad vairs saskaitīju tikai 40. Pie sevis spriedu, ka trešā daļa ir jau notriekta. Arī tagad gaisā cits pēc cita izplauka šrapneļu baltie mākonīši, bet arī vāciešu uguns vairs nebija tik blīva kā nesen.
Lidmašīnas jau bija tikušas gandrīz virs manas galvas, vairums gan nedaudz otru “Pluņķu” virzienā. Te pēkšņi es ieraudzīju, ka no dažām “lēnajām govīm” izbirst tādas kā melnas podziņas, kuras drīz kļūst neredzamas, un tad jau arī krītošu bumbu griezīgais kauciens sasniedza zemi. Man nekur tālu nebija jābēg, ar vienu klupienu iekritu ceļmalas grāvī un pieplaku glābējai zemei. Un zeme tūdaļ arī nodrebēja bumbu grandienos, pāri manam augumam nobira māla pikuči un velēnu skrandas. Brīdi pagaidījis, pārliecinājos, ka vairāk nekas no debesīm nekrīt, bet lidmašīnas jau atrodas krietnu gabalu tālāk, līdu no grāvja laukā. Ar vienu skatienu aptvēru savu ganāmpulku, kur visas govis un aitas saspiedušās bariņā. Nē, viena aitiņa tomēr gulēja zemē un kārpījās, žēli ieblēdamās. Izskatījās, ka šķemba ir skārusi vienu no saimnieka kārnajām aitām. Šķūņa galā uz elkoņiem piepacēlies gulēja viens vācietis, un draugs viņam pašlaik ar nazi šķērda stulma zābaku, lai atbrīvotu no apava asiņojošo kāju. Tad palūkojos uz otru pusi, tur sažuvušo pļaviņu vagoja daudzas nelielas bumbu bedrītes, bet kaimiņsētas vecās rijas salmu jumtā rēgojās krietni izplūkāts robs. Ievēroju, ka no šā roba palievenes jumtā sāk stīdzēt dūmu strūkliņa. To no mājām nevarēja redzēt, tāpēc jozu ko kājas nes kalnā, lai pavēstītu pieaugušajiem par rijas degšanu. Tur visi sastājušies pagalma vidū ap aku un kaut ko sprieda. Mans tēvs tūdaļ aizskrēja uz otru “Pluņķu” riju, lai vecajām tantēm palīdzētu kaut ko glābt. Nu jau arī no pagalma varēja redzēt, kā dūmi un sarkanas liesmas rāpjas pa salmu jumtu uz augšu.
Turpmāk vēl.
