247. turpinājums. Kad “Pluņķos” ieradās Kaņepji, visu triju īpašnieku ganāmpulki tika ganīti kopā.
247. turpinājums
Kad “Pluņķos” ieradās Kaņepji, visu triju īpašnieku ganāmpulki tika ganīti kopā. Tā gan nebija īstā ganīšana, bet tikai tāda izlaišana zaļā zālītē uz pāris stundām turpat māju tuvumā, un es tad biju galvenais lopu pieskatītājs. Reizēm man talkā nāca Kaņepju meita, gadus 16 veca jaunkundze, kura gan mēdza saģērbties tā, lai vāciešu zaldāti nesadomātu uz viņu mest pārāk kārus skatus. Vispār viņa bija ļoti klusa meitene, visu laiku lasīja grāmatu. Stāvēja kaut kur pie ganceļa kārtīm piespiedusies, visa vienos vecos paltrakos un lakatos, un tikai lasīja, lasīja bez pārtraukuma.
Šķūnī mums uzradās kaimiņi — kāda vāciešu automašīna ar remontdarbnīcas būdu. Mašīnu gan apkalpoja trīs vīri, bet visu laiku braukalēja visādi, kuriem vajadzēja kaut ko pielabot. Galvenokārt tie bija motociklisti, kuriem vienmēr kaut kas lūza vai trūka, un tad meistari dedzināja savu lodlampu un mēģināja kaut ko labot.
Jau otrajā vai trešajā bēgļu apmetnes dienā uzradās kāds paziņa, mātes skolas biedrs no Kārzdabas draudzes kolas laikiem. “Pluņķiem” tuvākie kaimiņi, kurus no pagalma varēja redzēt, bija “Spālēni”, neliela balti krāsota dzīvojamā māja, kam bijām ar savu vezumu pabraukuši garām. Arī tur bija apmetušies kādi ļaudis, kas bēga tālāk no frontes, un “Pluņķos” ieradās viena sieviete, lai izmazgātu veļu, jo šeit bija lielā lopu virtuve un iespējas uzkarsēt daudz ūdens. Dāma pagalmā mazgāja un skaloja veļas blāķi, līdz vārds pa vārdam noskaidrojās, ka viņa esot no Madonas, devusies līdzi savam vīram policistam. “Spēlēnos”, viņa teica, esot apmetušies visi Madonas policisti, kuri ar riteņiem dodoties pretī nezināmajam. Tad arī mana māte ieminējās, ka policistu vidū jābūt viņas skolas biedram Robertam Sieceniekam. Jā, esot gan tāds.
Nekādas vēlmes nevienam īpaši tikties ar tādu novadnieku nebija, jo radi sen vēstīja, ar kādiem darbiem Madonā kļuvis bēdīgi slavens policists Siecenieks. Madona bija viena no pirmajām pilsētiņām Latvijā, kura 1941. gadā lepojās ar uzrakstu pie lielā ceļa — JUDENFREI. Sākumā vietējo policistu varoņdarbi vainagojās ar sinagogas dedzināšanu un sava žīdu geto iedibināšanu, stingri raugoties, lai kāda līdzcietīga dvēsele savai bijušajai skolas draudzenei slepus neiedotu lieku maizes gabalu. Bet augstāka priekšniecība Rīgā nebūt nevēlējās ņemt pretī apcietinātos ebrejus un citus reiha ienaidniekus, atvēlot daļu no asinsdarbiem veikt vietējiem varas kalpiem. Un Madonas policisti šo darbu arī mīļuprāt bija paveikuši, par to ļaužu atmiņā atstādami drausmas vīzijas par Smeceres silu. Klīda runas, ka viens no pašiem azartiskākajiem šāvējiem bijis Roberts Siecenieks, tas pats sociāldemokrāts, kurš savulaik bija darbojies Brūno Kalniņa siseņos — SSS vienībā. Stāstīja, ka siseņu aktivitātes līdz Ulmaņa apvērsumam esot izpaudušās kautiņu rīkošanā Cesvaines apkaimes gadatirgos. Es šīs sarunas biju vairākkārt dzirdējis, jo mātes tēvs Jēkabs Voits savās vēstulēs mēdza diezgan pamatīgi aprakstīt par pazīstamiem grasēniešiem un kārzdabiešiem.
Ap pusdienlaiku madoniete visu veļu bija izmazgājusi, tāpēc tādu pat slapju salika grozā un aiznesa uz “Spēlēniem”, lai izžautu uz auklas tuvāk acīm.
Turpmāk vēl.
