246. turpinājums. Ap launaglaiku iebrauca vēl vieni bēgļi no Taurupes pagasta puses, uzvārdā Kaņepji, tie bija saimniekiem radi.
246. turpinājums
Ap launaglaiku iebrauca vēl vieni bēgļi no Taurupes pagasta puses, uzvārdā Kaņepji, tie bija saimniekiem radi, tāpēc tika nomitināti zem tā paša šķūņa jumta, bet tikai otrajā galā, kur atradās daudz omulīgākās rijas telpas. Tā bijusi visai interesanta saimnieka izdoma, jo rija šeit atradusies jau izsenis, tāpēc jaunais šķūnis būvēts tā, lai zem viena jumta atrastos viss ar labību saistāmais komplekss. Kaut labību rijās vairs nežāvēja (bet slapjos rudeņos to varēja darīt), linu stiebriņu kaltēšana aizvien notika šādos apstākļos.
Tā mēs sākām dzīvot “Pluņķu” šķūnī, bet silto ēdienu gājām gatavot saimnieku plašajā virtuvē. Tobrīd vēl nezināju, ka reizē ar mūsu iebraukšanu Zaubē mūsu mājas jau skaitījās “atbrīvotas”. Jo vēstures liecībās minēts, ka 22. septembrī Sarkanarmijas daļas nonāca līdz līčupei, kur atdūrās pret jauniem vāciešu nocietinājumiem. Un tas jau bija sešus kilometrus no mūsmājām uz Rīgas pusi. Ja žandarms nebūtu mūs izdzinis no mājām, galvenās briesmas jau būtu aiz muguras. Pie Nāružiņas nekādas kaujas nav notikušas, vienīgi aviobumbu bedru uzradies vairāk. Vēl mēs būtu varējuši pārbēgt otrpus dzelzceļam, kur pie “Salām” sākās eglājs, kas tālāk aiz graviņas pārgāja lielajos Soklēnu mežos. Šajā posmā upītei bija visai stāvi krasti, kraujas noaugušas lieliem kokiem, tāpēc varēja domāt, ka tur uzbrucēji ar saviem tankiem un citu tehniku negāzīsies. Bet mūs taču uzraudzīja vlasovieši, kuri bija ieinteresēti dabūt mūsu cūkas un visu pārējo dzīvo radību. Ar šodienas prātu spriežot, es būtu devis priekšroku palikšanai pirmās nakšņošanas vietas tuvumā, bet toreiz jau neviens neko nevarēja izdomāt.
“Pluņķu” saimnieks bija Aleksandrs Cīrulis, cilvēks jau pāri pusmāžam. Pirmajā pasaules karā viņš zaudējis labo roku. tāpēc nekāds strādātājs nebija, kā citi runāja, esot mīlējis arī glāzītē pārāk bieži ielūkoties. Bērnu viņiem nebija, tāpēc saimniekoja kopā ar sievu un neprecēto māsu, sauktu par “Pluņķu” Mariju. Lielā un vecā saimniecība atstāja mazliet nolaistu iespaidu, sevišķi slikti barotais ganāmpulks. Tomēr minēto šķūni un kapitālu betona pagrabu saimnieks pa divdesmit brīvvalsts gadiem bija uzbūvējis. Dzīvojamā ēka plaša, uz istabām parasti visi staigāja cauri akmens mūra lopu virtuvei, jo otras durvis izmantoja tikai Marija uz savu kambari. Iespaidīgos akmens mūros atradās zirgu stallis un ratnīca jeb vāgūzis.
Otrajos “Pluņķos” dzīvoja divas pavecas sievietes. Tur liela, bet aiz vecuma samelnējusi dzīvojamā māja, ieslēpusies varenu koku lapotnē.
Interesanti pieminēt savdabīgo mājvārdu, kas liecina par ļoti senu izcelsmi. Varam pasekot Jāņa Endzelīna vietvārdu vārdnīcai, un mums nebūs grūti konstatēt radniecīgus toponīmus visos Vidzemes novados, izņemot tipiski lībiskos. Laika gaitā vārda sakne var izmainīties, bet ne tik daudz, lai nevarētu saskatīt kopīgu cilmi. Pluņķi, Plūķi, Melluplūķi, Lūkkalni, — tie visi ir toponīmi, kam vienota sakrālā jēga, ko esam mūsdienās aizmirsuši. Kāds senvēstures zinātājs man apgalvoja, ka visiem “Pluņķiem” un “Plūķiem” tuvumā atrodoties senkapi. Iespējams, ka tā ir taisnība.
Turpmāk vēl.
