Bet daudzi zemnieki pieņēma gūstekņus tikai aiz cilvēciska žēluma, jo bija zināms, cik neciešami apstākļi valdīja nometnēs.
200. turpinājums
Bet daudzi zemnieki pieņēma gūstekņus tikai aiz cilvēciska žēluma, jo bija zināms, cik neciešami apstākļi valdīja nometnēs.
1944. gada jūlija sākumā kādā pusdienlaikā gāju uz Smilgas pienotavu pēc jaunākajām avīzēm, jo tur atradās pasta kastītes. Izskrējis pa zināmo taciņu cauri “Soklēnu” mežam, pēkšņi pievērsu uzmanību augsti lidojošai lidmašīnai, kura meta lielu loku. Drīz gaisā sāka plivināties papīra lapelītes. Skrēju un mēģināju proklamācijas savākt, līdz uz šosejas atdūros pret strādnieku pulciņu, kuri sēdēja grāvjmalā un kaut ko sprieda. Apjuku, jo nezināju, kur lapeles grūst. Viens no vīriem krieviski noprasīja:
— Vai labi papīrīši?
Tad sapratu, ka tie ir krievu karagūstekņi, kuri strādāja ceļa remonta darbos. Proklamācijas bija atšķirīgas. Latviešu valodā tika pavēstīts, ka uzvarām vainagotā varonīgā Sarkanā armija jau ienākusi Latvijas teritorijā, ka pavisam drīz Padomju Latvija atkal būs brīva. Un: “Sitiet vāciešus! Nāvi okupantiem!” Proklamāciju bija parakstījuši Kalnbērziņš, Lācis un Kirhenšteins. Analogs saturs bija arī krievu tekstā, bet vācu valodas lapiņa aicināja visus nacistu propagandas apmānītos karavīrus nolikt ieročus un padoties gūstā. Kad ar veselu žūksni lapiņu ierados mājās, tēvs mani kārtīgi nobāra, bet izlasīt izlasīja gan. Brīdi padomāja un noteica:
— Ak tad dzīvi gan vēl visi — gan Kalnbērziņš, gan Lācis. Un vitamīnu Kirhenšteins arī.
1943. gada februārī vai martā mūsu pagastu burtiski pārpludināja krievu bēgļu ģimenes, jo vācu pavēlniecība bija sākusi “iztaisnot frontes līniju”. Daži no dzimtajām vietām izdzīti ar varu, citi bēga no kolhozu nejēdzību atgriešanās, bet viens otrs bija paguvis “sašmucēties”, kalpojot vācu okupācijas iestādēm par stārastiem vai policistiem. Daudzi tūkstoši bēgļu toreiz pārpludināja visu Latviju, visi vateņos un velteņos, sievietes lielos vilnas lakatos — tādi viņi klīda pa visiem ceļiem. Un pagasta vadībai noteiktu skaitu vajadzēja izmitināt.
Un atkal uz diviem mēnešiem tēvs paņēma pusmūža sievieti Annu. Bija sagatavots liels daudzums linu, un Anna visu laiku vērpa diedziņus, no kuriem mamma sāka aust palagus un kreklu audumu. Atceros, ka sniega bija vēl daudz, bet gandrīz katru dienu spīdēja spoža saule. Anna dienu no dienas vērpa linus, nepārtraukti siekalodama pirkstus. Viņa bija visai runīga sieviete, daudz mātei stāstīja par visiem varasdarbiem, kādus nācies piedzīvot, lai viņu piespiestu stāties kolhozā. Bet viņa esot ar mieru iet nāvē, bet kolhozā nestāšoties ne par kādu cenu. Un pie nolādētā Staļina atpakaļ vairāk nebraukšot nekad.
(Turpmāk vēl)
